I daļa

Livonijas ordeņa laikmets

Tajos, iepriekšējos laikos sarkanās, revolucionārās, ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotās Liepājas iedzīvotāji ļoti un ļoti interesējās par savu revolucionāro pagātni. Tā vismaz uzskatīja amatvīri, kas kontrolēja avīžu drukāšanu. Zinātkāre par citiem pagātnes jautājumiem tika atzīta par nevajadzīgu un pat kaitīgu tieksmi uz sīkburžuāzisku sensacionālismu. Par šādu apgrēkošanos laikraksta “Komunists” redaktors R. Rubīns, kas kopā ar A. Bērzu, S. Korklišu un P. Stepiņu veselu gadu katru sestdienu lasītājiem vēstīja par “Laiku. Cilvēkiem. Liepāju”, izlidoja no sava amata krēsla. Un tomēr vēl pēc tam, lai pastāstītu liepājniekiem, kāda senatnē izskatījusies viņu pilsēta un kā te ļaudis dzīvojuši, man izdevās stipri apcirptā veidā nopublicēt stāstījumu par to, ko ceļotāji Liepājā ieraudzījuši caurbraucot “Pa karietes logu”.

Mūsdienās, kad cilvēku ziņkārība vairs netiek ierobežota, gandrīz ne ar kādām barjerām, kad skatiens otra privātajā dzīvē sniedzas vismaz līdz apakšveļai, arī es paceļu acis uz augšu, lai palūkotos no pagātnes dzīlēm uz tiem dažādu zemju valdniekiem, kuriem dzīves ceļš kādreiz licis iegriezties, kā vācieši kādreiz teica, “jūras un tirdzniecības pilsētā Liepājā” (See und Handelstadt Libau) vai arī, to nemaz neredzējušiem, viņu stāvoklis un vara ļāvusi lemt šī vēju krasta stūrīša likteni.

Tā nu manā interešu lokā nokļuva trīs, dažkārt pat savstarpēji nesaistīti temati:

- kronētās personas, kas pabijušas Liepājā vai arī tieši pieņēmušas lēmumus, kas ietekmēja Liepājas likteni; reizēm, cenšoties noskaidrot apstākļus, kas viņus noveduši Liepājā ir nācies diezgan tālu iemaldīties viņu dzīves ritējuma izsekošanā; turklāt ārkārtīgi daudz ir gadījumu, kad viņu ierašanās Liepājā ir bijusi neapšaubāma un tomēr, tā nav vēstures annālēs nodokumentēta, nerunājot jau par iespējami varbūtējiem Liepājas apmeklējumiem;

- kāda bija Liepāja šo viesu apciemojuma laikā un kādas izmaiņas viņi ienesa Liepājas dzīvē;

- tā laika ceļi un ceļošanas veids; tāpēc vairākiem augstajiem Liepājas viesiem esmu devies līdzi viņu tālos un ilgos braucienos arī pa citām zemēm.

Visbeidzot man jāpasaka, ka neesmu gribējis rakstīt zinātnisku monogrāfiju, jo vēstures speciālistiem šie fakti un avoti ir zināmi vai arī pieejami. Tāpēc uz izmantotajiem avotiem un literatūru esmu norādījis tikai tik cik bija nepieciešams, lai izvairītos no apvainojumiem tiešā plaģiātismā. Vēlme bija uzrakstīt populārzinātnisku grāmatu, tomēr jūtu, ka mana pietāte pret vēstures dokumentiem tam būs zināmā mērā bijusi par traucēkli un atņēmusi vēstījumam to valodas vieglumu, kāds nepieciešams zinību popularizēšanai.

Varbūt no prasīgākajiem lasītājiem es tomēr varētu izlūgties kādas atlaides, ņemot vērā to, ka gan rakstniecībā, gan avotu valodās (latīņu, viduslejavācu, vidusaugšvācu), gan arī aplūkojamā perioda vēsturē es esmu tikai amatieris bez atbilstošas izglītības.

Un tomēr tos, kam ir interese un pacietība es aicinu sev līdz pastaigā pa senatnes ceļiem, pilsētām, cietokšņiem un likteņiem.



1. Vācu ordeņa Vāczemes mestrs un lielmestra pārstāvis Prūsijā un Livonijā Eberhards fon Zaine

(1252 – 1254)

un Kursas bīskaps Heinrihs fon Licelburgs

(1245 - 1263)

1253. gada 4. aprīlī Kuldīgā Vācu ordeņa lielmestra vietnieks Livonijā Eberhards no Zaines ordeņa vārdā ar Sāmsalas bīskapa un citu garīdznieku starpniecību vienojās ar Kursas bīskapu Heinrihu par sešu iekaroto kuršu zemju sadalīšanu savā starpā. Šī līguma oriģināls ir gājis bojā, bet saglabājušies XIV gs. noraksti latiņu un viduslejasvācu valodā.

No Kursas zemēm bīskaps saņem vienu, bet ordenis divas trešdaļas. Tādā veidā tiek sadalītas Vanemā, Ventavas, Bandavas, Cekļa, Duvzares un Piemares zemes. Kaņiera, Engures un Usmas ezeri Vanemā zemē, kā arī Liepājas, Durbes un Svētezers paliek nedalīti kopīgā lietošanā, kopīgajos ūdeņos, katra zemes kunga ļaudis dod desmito daļu nozvejas savam zemes kungam. Dalot Piemari (Bihaveland; Bihavelanck), bīskapa daļā nonāk Pērkonkalve (Percunekalve; Percunecalwe), bet ordeņa daļā – Grobiņa (Grobin; Grobyn), kā arī “ciems, kas saucas Līva” (villa, que dicitur Liva; dat dorp, dat die lyva is genant). Tālāk papildus atrunāts, ka “upe zem Grobiņas, kas ieplūst ezerā (Ālande) pieder pie tās pašas pils (Grobiņas), bet ezers un Līva, kas ieplūst jūrā paliek kopīgi un brīvi, tā, ka Līvā neviens nedrīkst likt murdus bez kopējas piekrišanas”.

Šis tad arī ir pirmais Liepājas pieminējums rakstītos avotos. Šis pirmais dokuments sniedz mums visu apkārtnes karti: Livonijas ordenim piederošo Grobiņu un Ālandes upi, kas tek tai garām un ieplūst starp zemes kungiem nedalītā ezerā ar Līvas upi, kura ieplūst jūrā; ordenim piederošu Līvas ciemu pie Līvas upes un bīskapam piederošo Pērkonkalvi. Turklāt dokuments, reglamentējot zvejas kārtību šajos ūdeņos, norāda uz šīs nodarbes īpašo nozīmi un ļauj domāt, ka tieši zveja ir bijusi galvenā Līvas iedzīvotāju nodarbošanās. Interesanti atzīmēt, ka daudz vēlāk, Liepājas pilsētas privilēģiju dokumentā arī būs punkts par zvejas tiesībām.

Bet mūsu iecere bija palūkoties, kas tad bija šie Līvas likteņa izlēmēji.

Livonijas ordeņmestrs Eberhards fon Zaine ir cēlies no grāfu dzimtas Zaines pilsētā, kas atrodas Vācijas rietumos 10 km no Koblencas,. Šīs dzimtas īpašumu lēņa kungs bija Ķelnes arhibīskaps un droši vien šīs attiecības veicināja Eberharda iespējas iegūt augstus amatus Vācu ordenī. No 1249. līdz 1257. gadam viņš bijis Vācu ordeņa lielkomturs un no 1251. līdz 1254. gada lielmestra īpaši pilnvarots pārstāvis Prūsijā un Livonijā, respektīvi, pildīja Livonijas ordeņmestra amata pienākumus.

Atskaņu hronika vēstī, ka vācu ordeņa lielmestrs, uzzinājis par Livonijas mestra Andreasa Štuklanda slikto veselības stāvokli, sūtīja uz Livoniju Eberhardu fon Zaini. Pēc viņa ierašanās Štuklands devās uz Vāciju, pa ceļam iegriezdamies pie Lietuvas karaļa Mindauga, kas bija kristījies, lai pārbaudītu kā tur esošajiem Livonijas ordeņa brāļiem veicas ar kristietības ieviešanu.

Eberhards fon Zaine vienojās ar Kurzemes bīskapu Heinrihu par 11 baznīcu celšanu un apgādāšanu Kursā, noteica to izvietojumu un nodevas bīskapa un ordeņa daļā.

Eberhards fon Zaine sapulcināja ordeņa komturus ar viņu rīcībā esošajiem spēkiem un devās uz Žemaitiju. Viņi sasniedza Nemunu (Mimele – Mēmele). Iespējams, runa ir par Kuršu jomu, jo tā laika ģeogrāfiskajā izpratnē Nemuna, kuršu joma un izteka no tās jūrā tika uzskatītas par Mēmeli). Šeit pie Dangas ietekas 1252. gadā tika uzcelta Klaipēdas (Mimelburch - Mēmelburgas) pils. Eberhards fon Zaine atstāja pilī spēcīgu garnizonu un nodrošināja to ar pārtikas krājumiem un pēc tam devās uz Rīgu. Pa ceļam Kuldīgā viņš 1252. gada 29. jūlijā noslēdza līgumu ar Kursas bīskapu, par pils tālāko celtniecību, nosakot, ka pils tiek celta uz pusēm un abas puses arī to vienlīdzīgās daļās izmantos. Klaipēdas pils kļuva par Kursas bīskapa rezidenci līdz laikam, kad to pārcēla uz Pilteni.

Šeit nu pastāv iespēja, ka Eberharda fon Zaines atpakaļceļš no Klaipēdas uz Rīgu, respektīvi Kuldīgu, varētu būt vedis arī caur Līvu. Tātad pastāv iespējamība ar lielu ticamību, ka viens no pirmajiem Liepājas likteņlēmējiem, cilvēks, kurš parakstījis dokumentu, kurā pirmo reizi ir pieminēta Liepāja, 1252. gada vasarā arī pats bijis Liepājā. 1254. gadā Eberhards fon Zaine devās atpakaļ uz Vāciju. Visticamāk no Rīgas ar kuģi.

Heinrihs fon Licelburgs, pateicoties savam tēvocim Maincas bīskapam Zigfrīdam, 1247. gadā dabūja Zemgales bīskapa vietu. 1251. gadā Zemgales bīskapiju pievienoja Rīgai un Heinrihs kļuva par Kurzemes bīskapu, un tikai tagad viņš ieradās Livonijā.

Par Kurzemes bīskapa Heinriha fon Licelburga darbību liecina jau minētie līgumi ar Eberhardu fon Zaini par baznīcu dibināšanu Kursā, kuršu zemju dalīšanu un Klaipēdas pils celtniecību. Ar robežu noteikšanu un rezidences izvēli varam uzskatīt, ka bīskaps Heinrihs noslēdza Kurzemes bīskapa valsts nodibināšanu. Kursas bīskapija bija pati mazākā no Livonijas valstīm - ap 4500 km² liela. Livonijas ordeņa īpašumi to sadalīja vairākās nošķirtās teritorijās, no kurām beigās bīskapijas īpašumā palika trīs apgabali: Piltenes, Aizputes ar Valtaiķiem un Embūtes. Kurzemes bīskapijai piederēja arī Roņu sala.

Ar bīskapa Heinriha vārdu saistīts kāds apšaubāmas izcelsmes, bet tomēr ļoti nozīmīgs dokuments Liepājas vēsturē. Fundamentālajā Frīdriha Georga fon Bunges Livonijas dokumentu izdevumā (Liv-, Esth und Curlaendisches Urkundenbuch, I Nr. CCCLXXIII) ir publicēts 1263.(?) gada Livonijas oerdeņmestra Andreasa izlīgums ar Kurzemes bīskapu Heinrihu par Kurzemes ostām.

Tā kā visas trīs Kurzemes ostas – Zemgaļu, jeb Lielupes, Ventas un Līvas osta atrodas Livonijas ordeņa daļā, tad mestrs Andreass fon Stirlands, arī Štuklands “trešo, sauktu Līva (Lyva dicta) ar abiem krastiem un zvejas vietām atdod bīskapam un viņa pēctečiem”.

Šis ir pirmais Liepājas ostas pieminējums rakstītos avotos. Tātad tas mums apliecina, ka Līva, kaut arī šajā dokumentā ir atkal norāde uz zvejas vietām, nebija tikai zvejnieku ciems, bet arī viena no trim Kurzemes ostām. Otrkārt, Liepājai mainās zemes kungs. Tā no Livonijas ordeņa valsts nonāk Kurzemes bīskapa valstī.

Fakts, ka Andreass fon Stirlands 1263. gadā vairs nebija Livonijas ordeņa mestrs, nepareizs viņa tituls dokumentā un vairāki citi momenti, ir devuši pamatu domām, ka šis dokuments varētu būt viltojums.

Kad pēc Durbes kaujas 1260. gada 13. jūlijā kurši sacēlās, bīskaps Heinrihs 1263. gada 5. martā atstāja Kurzemes bīskapa amatu un pāvests viņu pārcēla uz Hīmzejas bīskapiju, bet domkapituls pārtrauca savu darbību.

Vai arī šī otrā persona, kas pielikusi roku pie dokumenta, kurā pirmo reizi ir minēta Liepāja - Kursas bīskaps Heinrihs fon Licelburgs, pats arī ir bijis Liepājā, jāieskatās dokumentos, kuros fiksētas viņa uzturēšanās vietas. Un tad paveras aina, kas rāda, ka Heinrihs fon Licelburgs ir bijis:

1252. gada 18., 19. oktobrī Kuldīgā.

1253. gada janvārī Mēmelē.

1253. gada 8. februārī Mēmelē.

1253. gada aprīlī Mēmelē.

1253. gada 4. un 5. aprīlī Kuldīgā.

1253. gada 20. jūlijā Kuldīgā.

1254. gada janvārī Mēmelē.

1254. gada 8. februārī Mēmelē.

1254. gada 5. jūnijā Lībekā.

1254. gada 12.decembrī Sēnā

1256. gada 25. aprīlī Kuldīgā.

1258. gada maijā Rīgā.

1258. gada 27. jūlijā Mēmelē.

1259. gada 20. septembrī Kuldīgā.

No šī uzskaitījuma redzams, ka Heinrihs fon Licelburgs starp 1252. gada oktobri un 1253. gada janvāri ir braucis no Kuldīgas uz Klaipēdu. Gandrīz pilnīgi droši, ka caur Liepāju un 1253. gada aprīļa pirmajās četrās dienās viņš nokļuvis atpakaļ Kuldīgā. (Otrā iespējamā viesošanās Liepājā). Starp 1253. gada jūliju un 1254. gada janvāri noticis viņa nākošais brauciens no Kuldīgas uz Klaipēdu. (Trešā iespējamā vizīte Liepājā.) Tālāk viņa ceļš vedis uz Vāciju un Franciju un nav zināms pa kādu ceļu viņš atgriezies no Francijas Kuldīgā. 1258. gadā starp maiju un jūliju viņš ir braucis no Rīgas uz Klaipēdu (Ceturtais Liepājas apmeklējums.), bet starp 1258. gada jūliju un 1259. gada septembri atgriezies Kuldīgā (Piektā vizīte Liepājā).

Par to, kāpēc tik droši var uzskatīt, ka braucieni no Kuldīgas uz Klaipēdu un atpakaļ notikuši ar vislielāko ticamību tieši cauri Liepājai, runa būs turpmāk.


2.Livonijas ordeņmestrs Burhards fon Hornhauzens

(1257 – 1260)

Burhards fon Hornhauzens ir bijis bruņinieku ordeņa brālis Prūsijā (1252), Vācu ordeņa Sembas (1254), un Kēnigsbergas komturs (1255 – 1256), Prūsijas mestra vietnieks (1254 –1257) un Livonijas ordeņmestrs (1257 – 1260).

Visplašākās ziņas par Livonijas ordeņmestra Burharda fon Hornhauzena darbību mums ir saglabājusi Atskaņu hronika. Tā apliecina, ka mestrs no Kēnigsbergas uz Rīgu ieradies pa sauszemes ceļiem. Kā zināms, šis ceļš veda cauri Liepājai. Mēs nevaram precīzi datēt viņa ierašanos Rīgā, bet visticamāk, ka tā notikusi jau 1257. gadā. Dokumentāli viņa uzturēšanās Rīgā apliecināta 1258. gada maijā, kad Rīgas arhibīskaps Alberts Sverbērs kā vidutājs panāk izlīgumu starp Kursas bīskapu, mums jau zināmo, Heinrihu un Livonijas ordeni no vienas puses un Miera Kursas vasaļiem no otras.

Pa to laiku kuršu zemē bija iebrukuši žemaiši un apdraudēja krustnešu uzcelto Klaipēdas pili. Burhards fon Hornhauzens steidzās palīgā. Atskaņu hronika stāsta:

“Tā sāka viņš šo gājienu

steigšus vien uz Klaipēdu.

Viņš jāja jūtām varonīgām

gar jūras bangām mežonīgām,

līdz nonāca viņš Klaipēdā...”

Atskaņu hronikas tiešā norāde par gājienu gar jūras krastu tieši apliecina, ka krustnešu karaspēks gājis caur Liepāju. Burharda fon Hornhauzena atrašanos Klaipēdā 1258. gada 27. jūlijā apliecina viņa ar Kurzemes bīskapu slēgts līgums. Tātad gājiens no Rīgas uz Klaipēdu, kad Burhards fon Hornhauzens otrreiz ieradies Liepājā ir noticis starp 1258. gada maiju un 27. jūliju.

No Klaipēdas krustneši kopā ar kuršiem devās uzbrukumā žemaišu spēkiem, bet kauja bija neveiksmīga, jo žemaišu skaits bija pārāk liels. Kaujā krita divpadsmit ordeņbrāļu, kā arī daudzi kuršu karavīri, bet mestrs tika ievainots. Tāpēc krustneši atkāpās uz Klaipēdas pili. Tālāk atskaņu hronika vēstī:

“Kad mestrs bija atspirdzis

un no brūcēm atžirdzis,

uz Rīgu tūdaļ jāja tas...”

Tātad, pēc 1258. gada 27. jūlija mestrs Burhards fon Hornhauzens trešo reizi nonāk Liepājā.

Mestrs gatavojās jaunam karagājienam pret žemaišiem, kad Rīgā ieradās žemaišu sūtņi, kas noslēdza ar mestru uz diviem gadiem mieru.

Tomēr vēl tā paša 1258. gada otrajā pusē žemaiši iebruka kuršu zemēs. Kurši lūdza palīdzību no Klaipēdas ordeņbrāļiem. Tie Klaipēdas komtura Bernharda fon Hārena vadībā devās uz Kuldīgu un tad Klaipēdas un Kuldīgas ordeņbrāļi kopā ar kuršiem devās pret žemaišiem. Kauja notika Skodas apkārtnē un žemaiši guva uzvaru. Kaujā krita 33 ordeņbrāļi. Atskaņu hronikas autors kā sakāves cēloni norāda to, ka daļa kuršu no kaujas lauka aizbēga. Žemaiši sāka sirot pa kuršu zemi. No Kuldīgas tika nosūtīts vēstnesis uz Rīgu ar lūgumu pēc palīdzības. Ordeņmestrs Burhards fon Hornhauzens ar karaspēku ieradās Kuldīgā, pievienoja Skodas kaujā izglābušos krustnešus un kuršu spēkus un devās pret žemaišiem. Mestra vadītais karaspēks nonāca līdz Vārtājas pilij, kur uz lauka pils priekšā izveidoja apmetni. Žemaiši, no izlūkiem uzzinājuši par krustnešu karaspēka lielumu, nolēma no kaujas izvairīties un aizbēga uz Žemaitiju, bet mestrs atgriezās Rīgā.

1258./59. gada ziemu Burhards fon Hornhauzens pavadīja cīņās ar zemgaļiem – pēc nesekmīga uzbrukuma Tērvetei, krustneši Zemgalē cēla Dobes pili (Dobeskalnos – Incēnu vai Mežkalna pilskalnā pie Kokmuižas netālu no Auces).

1259. gada pavasarī krustneši uzcēla pili Karšuvā (tag. Jurbarka Lietuvā pie Nemunas), savukārt žemaiši kā atbalsta punktu netālu uzcēla pili Kalnēnu pilskalnā un turēja Karšuvas pili pastāvīgā aplenkumā un uzbrukuma draudos. 1260. gada vasaras sākumā mestrs Burhards fon Hornhauzens ne tikai lai atbrīvotu bruņiniekus Karšuvas pilī no žemaišu aplenkuma, kā to raksta hronikas, bet ar mērķi pakļaut visu Žemaitiju, organizēja liela mēroga karagājienu. Šajā nolūkā viņš devās pie Vācu ordeņa uz Prūsiju pēc palīdzības. Un atkal nav domājams cits ceļš, kā caur Līvu un Mēmeli. Tātad, Livonijas ordeņmestrs Burhards fon Hornhauzens ceļā no Rīgas uz Prūsiju būs ceturto reizi apmeklējis Liepāju.

Karagājienu vadīja Livonijas mestrs Hornhūzens un Vācu ordeņa maršals Heinrihs Botels. Tajā piedalījās Livonijas un vācu ordeņa bruņinieki, Dānijas karaļa vasaļi no Ziemeļigaunijas un pakļauto tautu – prūšu, kuršu un igauņu karaspēks.

Kamēr ordeņa spēki atradās Žemaitijā lietuviešu karaspēks iebruka Kursā, acīmredzot ar mērķi doties ieņemt Kuldīgas pili. To uzzinājuši, krustneši atgriezās Kursā. Pēc arheologa P.Stepiņa domām “ordeņa spēki no Mēmeles lietuviešiem pretī devās pa savu parasto kara ceļu – gar jūras krastu līdz Liepājai un tālāk gar Grobiņu uz Durbi” (Stepiņš, P. Durbes kauja, 1967. 9.lpp.). Kauja notika pie Durbes 1260. gada 13. jūlijā. Ordeņa spēki šajā kaujā tika iznīcināti un kaujā krita arī Livonijas ordeņmestrs Burhards fon Hornhauzens.

Kaujas gaitas apraksts liecina, ka kauja izvērsusies karaspēka gājiena laikā. Tātad, ordeņa spēki nākuši no Grobiņas, kur no Līvas puses ienākuši 12. jūlijā un pārnakšņojuši. Tas nozīmē, ka ar lielu ticamību var uzskatīt, ka Livonijas ordeņmestrs Burhards fon Hornhauzens ir bijis piekto reizi Liepājā 1260. gada 12. jūlijā.


3. Zviedrijas hercogs Kārlis Ulafsons

Ir ziņas, ka Durbes kaujā kritis arī Zviedrijas hercogs Kārlis Ulafsons, kas komandējis dāņu vasaļu spēkus no Ziemeļigaunijas (Seraphim E. Livländische Geschichte I, Reval 1897. S.173). Tādā gadījumā iespējams, ka viņš tāpat kā Livonijas ordeņmestrs Burhards fon Hornhauzens 1260. gada 12. jūlijā varētu būt bijis Liepājā.

4. Livonijas ordeņmestrs Verners fon Breithauzens

(1261 – 1263)

Verneru no Breithauzenas par Livonijas ordeņmestru ievēlēja 1261. gadā, bet Livonijā viņš ieradās tikai 1262. gada rudenī. Viņa vietnieks Livonijā līdz 1262. gada februārim bija Siguldas komturs Jurje fon Eihštets, bet pēc viņa nāves šos pienākumus pildīja vienlaikus ar savu amatu Prūsijas mestrs Helmerihs fon Vircburgs.

Pēc Durbes kaujas bija notikusi vispārēja kuršu sacelšanās un Livonijas ordenim vajadzēja no jauna veikt kuršu zemju pakļaušanu savai kundzībai. 1263. gada sākumā Verners fon Breithauzens Rīgā organizēja krustnešu karagājienu uz Kursu, taču pats slimības dēļ šajā karagājienā nepiedalījās. Rīdzinieku spēki apvienojās ar ordeņbrāļiem, kas atradās Kuldīgā, un nodedzināja un ieņēma Lažas pili pie Aizputes, pēc tam devās uz Merkes pili (Vecpilī), kur piespieda kuršus padoties un pili nodedzināja, un tad devās uz Grobiņu. Tur kurši padevās bez pretošanās, bet viņu pils tika nodedzināta. Pēc tam ordeņbrāļi atgriezās Rīgā.

Ordeņbrāļus Mēmeles pilī apdraudēja kurši no Kretingas un Impiltes pilīm (tag. Lietuvā). Mēmeles komtura rīkotā ekspedīcija pret Kretingas pili bija neveiksmīga. Pats komturs krita kuršu gūstā un tika sadedzināts.

Tad karagājienā pret nepakļāvīgajiem dienvidkuršiem devās pats Livonijas ordeņmestrs. Vartberges Hermaņa hronikā teikts, ka “.. mestrs ar savējiem iznīcināja divas pilis Kursā, proti, Kretingu un Impilti, līdz ar abu dzimumu ļaudīm, nodedzinot pilis un visu tur esošo līdz pat pamatiem (Vartberges Hermaņa Livonijas hronika, R. 2005. 55.lpp)”.

Pēc atgriešanās Rīgā mestru ievainoja, kāds garīgi slims ordeņbrālis un viņš atteicās no amata un aizbrauca ārstēties uz Vāciju.

Ir pamats domāt, ka 1263. gadā karagājienā pret Kretingu un Impilti Livonijas ordeņmestrs Verners fon Breithauzens turp un atpakaļ ir gājis cauri Liepājai.

5. Livonijas ordeņmestrs Baltazars Halts

(1290 – 1293)

un Kursas bīskaps Emunds fon Vērte

(1263 – 1299)

Par Livonijas ordeņmestru Haltu Vartberges Hermaņa Livonijas hronikā rakstīts: “1290. gadā mestrs bija brālis Halts. Viņš ar visiem bīskapiem un garīdzniekiem sadzīvoja klusi un mierīgi, bez zaudējumiem savam ordenim. Savā pirmajā gadā viņš vienojās ar Kurzemes bīskapu Emunda kungu attiecībā uz Embūtes pili, ko viņš (Halts) saņēma kopā ar bīskapa galdam paredzētiem ienākumiem, lai saglabātu un atjaunotu pili, kā arī Kurzemes pārvaldīšanai un katoļu ticības uzturēšanai. Pats bīskaps minētajam mestram ieķīlāja 90 arklus zemes Normes novadā (Zlēkas ar zemēm abos Ventas krastos) kā garantiju padarīto un veicamo darbu samaksai.” (60. – 63.lpp.)

Vācu ordeņa priesteris Emunds no Vērtes Kursas bīskapa amatā skaitījās no 1263. gada līdz 1292. gadam. Lielāko tiesu viņš uzturējās ārpus Kursas Vācijā kā bīskapa vietnieks (Weihbischof). Livonijā viņa uzturēšanās fiksēta tikai 1265., 1290. un 1291. gadā. Miris Emunds 1292. gada 13. decembrī un apglabāts Altbīzenē (tag. Beļģijā).

1290. gada janvārī bīskaps Emunds Aizputē pie savas Sv. Marijas katedrāles izveidoja domkapitulu, ieceļot par tā locekļiem sešus Vācu ordeņa brāļus, kas jau bija izraudzīti iepriekšējā bīskapa laikā. Domkungu amati bija sekojoši: prāvests, dekāns, mantzinis, ekonoms un divi kanoniķi. Domkapitula skaitlisko sastāvu nedrīkstēja palielināt. Domkungiem bija jādzīvo pēc Vācu ordeņa statūtiem. Domkapitula rezidence bija Aizputē. Emunds noteica arī ienākumu sadali: ⅓ no bīskapijas ienākumiem pienācās domkapitulam, bet ⅔ bīskapam. Šos noteikumus 1300. gada 10. aprīlī apstiprināja arī nākošais bīskaps Burhards.

1291. gada 6. janvārī uz bīskapa Emunda lūgumu, izpildot ordeņmestra Halta rīkojumu Klaipēdas komturs Gotfrīds un fogts Titmars sadalīja Kurzemes bīskapijas īpašumus Piemarē starp bīskapu un bīskapa kapitulu. Pēc šī līguma “Pērkonkalve, proti, sala, kas atrodas Līvā” (Percunecalve, scilicet insulta in Liva sita) tika nodota kapitulam. Šim dokumentam ir ne tikai tā nozīme, ka tas kārtoja savā laikā īpašuma attiecības, bet tas mums ļauj apjaust tā laika ģeogrāfisko jēdzienu izpratni un topogrāfisko uztveri. Pērkonkalves vārda otrā daļa pati par sevi jau nozīmē “sala”, tātad, Pērkona sala. Maldījušies ir tie agrākie Liepājas vēstures pētnieki, kas centušies šo salu iezīmēt tagadējās Liepājas pilsētas teritorijā starp Līvas un Pērkones upēm vai nu ezera vai jūras pusē tagadējās Liepājas pilsētas robežās. Pareizāk būtu Pērkonkalves salu identificēt ar vēlāko Pērkones pagasta teritoriju uz dienvidiem no Liepājas Nīcas virzienā aiz tagadējā Pērkones kanāla. Mums jāsaprot, ka tajā laikā ar Līvu ir apzīmēta ezera izteka jūrā, pats ezers un Bārta līdz savai augštecei, līdzīgi kā Nemunas gadījumā (kur par Mēmeli tika uzskatīta izteka jūrā, Kuršu joma un pati Nemunas upe). Lai valodnieki noskaidro, kā pēc valodas attīstības likumiem Liva – Liba – Leba varētu tālāk pārvērsties lietuviski arī par Lobe, jo ļoti vilinoša ir doma, ka uz Lietuvas robežas Bārtas pietekas Lobes vārds sevī saglabājis seno Bārtas nosaukumu – Līva. Bārta ar Liba fluvius nosaukumu ir atzīmēta arī kādā 1505 gada kartē, kuras attēls publicēts grāmatā “Liepājas 300 gadu jubilejas piemiņai” 16.lpp.. Par Pērkonsalu runājot, jāņem vērā, ka nevienā XVI gs. kartē mēs neatradīsim iezīmētu Liepājas ezeru, bet tikai jūras līci ar lielu salu tajā. Arī pieminētajā kartē Liba pie ietekas jūrā sadalās trīs atzaros, kas veido divas lielas salas.

1291. gadā Cēsīs Bīskaps Emunds noslēdza izlīgumu ar ordeņmestru Haltu par strīdīgajām zemēm starp Kurzemes bīskapiju un Livonijas ordeni. Tajā teikts, ka “pārējais, kas atrodas starp Līvu (inter Lyvam) un Saraiķu upi (Zareykenbecke) pienākas mūsu ordenim. Taču Līva (Lyva) ar upi, kas saucas Bārtava (Barthowe) un sniedzas līdz Lietuvai un zeme no Skodas uz leju līdz vietai, kur Līva ietek jūrā ar abiem krastiem līdz upei, kas saucas Sventāja (Hilge A) tiek pasludināta par bīskapa un viņa pēcnācēju īpašumu.”

Dokumentāli ir apliecināta Kursas bīskapa Emunda uzturēšanās:

1290. gada 1. februārī Mēmelē;

1290. gada 9. un 10. maijā Rīgā;

1291. gadā Mēmelē.

Tātad, bīskaps Emunds fon Vērte 1290. gadā starp februāri un maiju ceļā no Klaipēdas uz Rīgu varētu būt bijis Liepājā, kā arī otrreiz atpakaļceļā uz Klaipēdu.

6. Livonijas ordeņmestrs Gotfrīds Roge

(1299 – 1309)

un Kursas bīskaps Burhards

(1300 – 1311)

Gotfrīds Roge bija Livonijas ordeņmestrs no 1298. līdz 1307. gadam. Viņš cēlies no Osnabrikas ministeriāļiem Vestfālenē, kur viņa dzimta zināma jau no 13. gs. sākuma. Vartberges Hermaņa hronikā par viņu teikts: “1299. gadā mestrs bija brālis Gotfrīds Roge, kura laikā pastāvēja nesaticība ar rīdziniekiem. 1307. gadā Sv. Procesa un Martiniāna svētkos (1307. gada 2. jūlijā) notika cīņa ar lietuvjiem pie Rīgas. Pēc tam mestrs noslēdza pamieru un izlīgumu ar rīdziniekiem, saņemdams no viņiem arklus, kas bija atradušies Kursā un Sāmsalā brāļu daļā” (Vartberges Hermaņa Livonijas hronika, R. 2005. 64.,65. lpp)

Dokumentāli ir apliecināta Gotfrīda Roges uzturēšanās:

1298. gada 16. augustā Cēsīs;

1300. gadā viņš ir bijis Mēmelē;

1301. gada 4. janvārī Vaisenšteinā (Paide Igaunijā).

Tātad, 1300. gadā ceļā uz Klaipēdu un atpakaļ iespējama Livonijas ordeņmestra Gotfrīda Roges ierašanās Liepājā.

13. gs. beigās Livonijas ordenim “pastāvēja nesaticība” ne tikai ar Rīgas pilsētu, bet arī ar Kurzemes bīskapiju. Ordenis bija okupējis Kurzemes bīskapam piederošo jūras piekrasti ar nozīmīgo Līvas ostu (krastu un Līvas upi...ar tās ieteku jūrā – den strandt und beche... mit der habung). Tas bija sagrābis arī Pērkonkalvi, kura saskaņā ar Kursas dalīšanas līgumu atradās bīskapa daļā un kuru bīskaps Emunds bija nodevis savam domkapitulam.

1300. gadā ordeņmestrs Gotfrīds Roge noslēdza izlīgumu ar Kurzemes bīskapu Burhardu (1300-1321?) saskaņā ar kuru salas Līvā no kurām galvenā ir Pērkonkalve (pro insulis in Lyva sitis, sed ex quo principialis insula scilicet Percunecalve) tika atdotas bīskapam. Taču Līvas ciems ar ostu palika ordeņa varā.

Tomēr ordeņa un bīskapa konflikts ar to nebeidzās. 1300. gadā bīskaps Burhards sūdzējās, ka pēc Kuldīgas komtura pavēles un kāda Vīganda uzmudinājuma Valtaiķu pilsnovada karaspēks ir iebrucis bīskapa Perbones (Barbonem) ciemā un to izlaupījis. Vīgands esot arī nozadzis un izdzēris muciņu svētā vakarēdiena vīna, licis savam kalpotājam samīdīt kājām svētā vakarēdiena maizi, bet biķera un svētā vakarēdiena maizes paklāju (corloralia) atdevis savai kalpotājai, kas no tā pašuvusi galvassegu. Kuldīgas vicekomturs ar 200 vīriem iebrucis Embūtes novadā un tur nopostījis sējumus. Bīskaps sūdzas par vairākām ordeņa sagrābtām bīskapijas teritorijām un to, ka “pili, ko Līvā sev bija uzcēluši kanoniķi, Livonijas mestrs nopostījis sagraujot līdz pamatiem (castrum vero, quod in Lyva per canonicos fuerat in eorum bonis aedificatum, magister Livoniae hoc annihilando funditus destruxit). Domājams, ka pils būs atradusies uz Pērkonkalvas salas un celta no koka, jo pils atrašanās vietu līdz mūsu dienām nav izdevies atrast.

Bīskapa Burharda konflikts ar ordeni beidzās ar to, ka Burhards 1309. gada 3. decembrī līdz sava mūža beigām Kurzemes bīskapiju kopā ar Piltenes pili nodeva ordenim, paturot sev vienīgi garīgo jurisdikciju bīskapijas teritorijā, kādu ciemu un 25 Rīgas mārkas lielu ikgadēju pensiju.

7. Livonijas ordeņmestrs Eberhards fon Monheims

(1328 – 1340)

Eberhards fon Monheims Livonijas ordenī no 1309. līdz 1313. gadam ieņēma Kuldīgas komturam pakļautā Ventspils komtura amatu, bet 1327. – 1328. gadā bija Kuldīgas komturs. Pastāv iespējamība, ka Eberhards fon Monheims divos gadījumos būtu vārējis braukt caur Līvu saistībā ar savu iecelšanu mestra amatā. 1328. gadā viņš devās uz Elbingu Prūsijā, kur ap Vasarsvētkiem (25. maijā) virsmestra klātbūtnē Vācu ordeņa ģenerālkapitulā tika ievēlēts par Livonijas ordeņmestru. Pēc iecelšanas amatā viņš Livonijas ordenim piederošo Mēmeles pili, kuru pirms pieciem gadiem lietuvieši bija nopostījuši, nodeva uz mūžīgiem laikiem Vācu ordenim. Nav zināms vai šī nodošana izpaudās tikai, kā juridiska akta noslēgšana Elbingā vai arī šī procedūra bija saistīta ar Monheima ierašanos Mēmelē. Pēc tam Monheims atgriezās Livonijā. 1330. gadā Monheima vadībā Livonijas ordenis pakļāva Rīgu un uzcēla tagadējo Rīgas pili, jo rīdzinieki 1297. gadā bija ordeņa pili Rīgā nopostījuši.

Trešā iespējamība, kad Monheims varētu būt bijis Līvā saistās ar viņa atkāpšanos no mestra amata. 1340. gadā viņš atgriezās Vācijā un no 1340. līdz 1346. gadam bija Vācu ordeņa Mehenes komturs.

8. Livonijas ordeņmestrs Gosvins fon Herike

(1345 – 1359)

1345. gada 14. decembrī Vācu ordeņa ģenerālkapituls Prūsijā Marienburgas pilī par Livonijas ordeņmestru apstiprināja Vīlandes komturu Gosvinu fon Heriki. Pēc tam dokumentāli ir apliecināta viņa uzturēšanās:

1346. gada 2. un 4. novembrī Vitenšteinā (Paide);

1347. gada 7. jūlijā Marienburgā (Prūsijā, tagad Malborka Polijā);

1347. gada 14. oktobrī Cēsīs.

Mums nav tuvākas norādes pa kādu ceļu Gosvins fon Herike abas reizes – 1345. un 1347. gadā devās turp un atpakaļ no Marienburgas, bet Liepājas maršrutu izslēgt mēs nevaram.

Vartberges Hermaņa Hronikā pie 1348. gada notikumiem ir atzīmēts, ka mestrs “mūrēja un uzlaboja” Grobiņas pili (87.lpp). Pēc tam, kad 1328. gadā Livonijas ordenis Mēmeli atdeva Prūsijas ordenim Grobiņa, kā galējais Livonijas ordeņa dienvidrietumu cietoksnis ieguva sevišķi svarīgu nozīmi un 14. gs. vidū tika uzcelta mūra pils. Līdz tam ordenis, domājams izmantoja kuršu Grobiņas koka pili (Grobiņas Skābaržkalnā).

1351. gada 15. maijā Livonijas ordeņmestrs Gosvins fon Herike Cēsīs izdeva lēņa grāmatu Mažeikam (Maseyke) uz diviem arkliem zemes Iļģos (Ylgen). Robežu aprakstā ir norādīts uz “purvu, ko sauc par Ālandes dumbrāju” (palude dicta Alandes bruec) un Ālandes upi (Alandes beke). Šī ir pirmā zināmā Liepājas novadā izlēņotā muiža. Vēsturnieks I.Šterns šo muižu ir ievietojis 14. gadsimtā latviešiem un lībiešiem izlēņoto muižu sarakstā. (Šteins I., Latvijas vēsture. 1290 – 1500., 480.lpp.) Jāšaubās, vai Mažeiks bija šo tautību pārstāvis. Drīzāk gribas domāt, ka te varētu būt kāda saistība ar Vartberges Hermaņa Livonijas hronikā pieminēto Livonijas orddeņmestra Eberharda fon Monheima 1332. gada karagājienu “neticīgo Žemaišu zemē līdz pat Mažeiķa un Vindeikes sētām (curia Mazeiken Windeikenque)” (Vartberges Hermaņa Livonijas hronika. 76., 77. lpp.) Kāds krustnešu gūstā nonācis Mažeiks varēja iestāties ordeņa dienestā un kā atalgojumu saņemt šo lēni.

Pastāv arī cita iespējamība - 13. gs. beigās Lietuva pakļāva pilnīgi savai varai Žemaitiju. Pēdējais avotos minētais patstāvīgās Žemaitijas valdnieks bija Mažeiks. Pēc Lietuvas valdnieku varas ieviešanas Žemaitijā, daļa tās aristokrātu bija spiesta glābties, pārejot kalpot Livonijas ordenim. Saprotams, ka vislielākās briesmas draudēja žemaišu valdnieka Mažeika radiem un pēcnācējiem. Tāpēc iespējams, ka Liepājas pusē vēl mūsdienās sastopamais uzvārds (kādreizējais Liepājas Mākslas skolas direktors un tēlnieks Eduards Mažeiks) nes atskaņas no pēdējā žemaišu valdnieka vārda.

1352. gada 1. februārī Gosvins fon Herike, jau uzturēdamies jaunuzceltajā Grobiņas pilī, izdeva lēņa grāmatu Tilekinam Sanderam (Tylekino Sanderi) par diviem arkliem zemes Gaviezē (Gaueysen). Robežu aprakstā ir norāde uz birzi, ko sauc par Svēto mežu (nemore dicto Hilgewalt). Droši vien te ir saistība ar Gaviezes pilskalna – Elka kalna nosaukumu. Ir norāde arī uz Otaņķes upi (Owchance). Vēlāka laika lēņa grāmatās parādīsies Sandera pļavas. Acīmredzot, te meklējams sākums Sandera uzvārda izplatībai Liepājas apkārtnē.

9. Livonijas ordeņmestrs Vilhelms fon Frimersheims

(1364 – 1385)

Vartberges Hermaņa “Livonijas hronika” (127.lpp) netieši apliecina, ka Livonijas ordeņmestrs 1372. gada oktobra beigās ir braucis caur Liepāju.

Hronikā rakstīts: “Tajā pašā gadā (1372.g.) nākamajā dienā pēc Dionīsija (10. okt.) , kad Livonijas mestrs ar saviem piļu pavēlniekiem, atgriežoties no ģenerālkapitula Prūsijas Marienburgā, bija nonākuši Rozitenē (uz Kuršu jomas, tag. Ribačij, Kaļiņingradas apg. Krievijā), viņi saņēma no Klaipēdas komtura vēstuli, par ko bija ziņots arī Grobiņas fogtam, ka jūras krastā pret mums esot lamatas ar 350 lietuvju laupītājiem. Kad dienā pirms Vienpadsmittūkstoš jaunavu svētkiem (20. okt.) mēs bijām nonākuši Klaipēdā, mums pretī nāca Grobiņas fogts ar vairākiem brāļiem un karakalpiem no Kurzemes, kuri teica, ka viss ir drošībā. To pašu sacīja arī sūtītie izlūki. Tāpat runāja arī pie Sventājas satiktais brālis Heinrihs no Rambovas un daži citi. Taču, kad pajūga rati un daži no mums bija šķērsojuši minēto upi, tad, lūk, ienaidnieki metās mums virsū, no mūsējiem nogalināja desmit, ievainoja jau minēto brāli Heinrihu. Piespiesti atkāpties un sapulcējuši vīrus, apspriedāmies, ko darīt tālāk. Taču, kad ienaidnieki redzēja mūsu ne mazāku drosmi, tad abās pusēs sacēlās kliedzieni no deviņiem līdz pat vakaram. Saposušies pret ienaidniekiem, mūsējie tos vajāja, piespieda bēgt, dažus no tiem nogalināja, citi noslīka upē.”

Citētais hronikas fragments iezīmē maršruta punktus Livonijas ordeņmestra un pārējo amatpersonu ceļā no Prūsijas uz Livoniju caur Liepāju un pierāda, ka tieši šis bija galvenais ceļš šajā virzienā. Livonijas ordeņlaikā vienīgā alternatīva braucieniem no un uz Eiropu vēl ir jūras ceļš no Rīgas vai tik un tā no Liepājas.

Visbeidzot jāatzīmē, ka hronikas autors, kas pildīja mestra kapelāna pienākumus ir pavadījis mestru šajā braucienā un bijis šo notikumu aculiecinieks. Tāpēc diezin vai ir pamats apšaubīt to, ka kauja notikusi pie Sventājas, un pārējo avotu liecības, kas par kaujas vietu uzrāda Palangu, būs vienkārši jāuzskata par mazāk precīzām.

10. Kursas bīskaps Oto.

(1371 – 1398)

Kursas bīskapam Oto nācās risināt domstarpības ar ordeni par bīskapijas dienvidrietumu nostūra īpašumiem un pirmkārt jau par Klaipēdu. No Klaipēdas ordenim piederēja ⅔, bet Kurzemes bīskapam ⅓. 1392. gada 12. jūnijā virsmestrs piedāvāja bīskapam ordeņa Klaipēdas daļu, bet bīskaps Oto nespēja to izpirkt. Tad ordenis piedāvāja atpirkt bīskapa trešdaļu. 1392.gada 30. jūnijā tika noslēgts zemju apmaiņas līgums: ordenis paturēja sev visas bīskapa zemes dienvidos no Sventājas upes, saglabājot tur tikai bīskapa garīgo jurisdikciju; ordenis tā vietā atdeva bīskapam Valtaiķu novadu.

Taču Liepājas vēsturei nozīmīga ir kāda bīskapa Oto lēņa grāmata. 1384. gada 15. jūnijā Bīskaps Oto ar saviem domkungiem – prāvestu Nikolaju un dekānu Bernhardu izlēņoja Vedegem fon der Ostenam “apskalotu zemi (t.i. salu) Pērkonkalvi pie Liepājas ezera starp Liepājas upi un Pērkones upi ... ar vienu tur atrodošos ciemu” (eyn beflathe lanth perkunekalwen under der lybauschen seh, unde der lybauschen beke unde perkunen beke ...mit eynem dorpe darsuluest gelegen). Šeit jau mēs skaidri redzam vēlāko Pērkones muižu ar ciemu, kas atradās 4 verstis uz dienvidiem no Liepājas. Kurzemes hercogistes laikā šī muiža tika nodota Liepājas krasta soģim ( Strandvogt - arī lejas soģis; starp citu arī jūrmalas zvejniekus sauca par “lejniekiem”) un vēl līdz 1805. gadam to vācieši sauca par Liepājas Licentes muižu (Libausche Lizentwidme), bet latvieši par Cenkones jeb Lejassoģa muižu. Tajā pašā laikā pastāvēja uz pilsētas zemes divi pilsētas zemnieku ciemi Lielais Pērkones jeb Dižpērkones ciems tagadējā Pērkones kanāla dienvidu un Mazpērkones ciems tā ziemeļu krastā.

Kopš 14. gs. trīsdesmito gadu otrās puses par Kursas bīskapu rezidenci bija kļuvusi Piltene, kur uzturējās arī Bīskaps Oto. Tomēr ir dokumentāli apliecināta viņa uzturēšanās Mēmelē 1392. gada 30. jūnijā.

Tātad, ir iespējama viņa ierašanās Liepājā turp un atpakaļceļā.

11. Livonijas ordeņmestrs Venemārs fon Brigenejs

(1389 vai 1387 – 1401)

Venemārs fon Brigenejs bija Livonijas ordeņmestrs no 1389. (vai pat 1387.). Venemārs fon Brigenejs ir cēlies no Brigeneju dzimtas, kas nāk no Bokumas apkārtnes pie Dortmundas. Pēc Kurzemes bīskapa Oto, nāves ar viņš parūpējās par sava radinieka Rutgera fon Brigeneja (1399 – 1404?) iecelšanu vakantajā Kurzemes bīskapa amatā.

Rusova hronikā par Venemāru fon Brigeneju teikts, ka “viņš noveda līdz galam karu ar Tērbatu. Tērbata bija atsaukusi palīgā pret ordeni neticīgos Pliskavas krievus, leišus un žemaišus, kuri gar Peipusa ezeru palīgā nākdami ļoti izpostīja Livoniju. Mestrs ar saviem ordeņbrāļiem, labi apbruņojies, padzina ienaidniekus. Zaudējumi bija lieli abās pusēs. Vēlāk Dancigā šo lietu izmeklēja, nokārtoja un izbeidza.” Venemārs fon Brigenejs miris 1401. gadā un apglabāts Cēsīs Sv. Jāņa baznīcā.

Mūs var interesēt šādas dokumentos fiksētās Venemāra fon Brigeneja uzturēšanās vietas:

1390. gada 5. janvārī Rīga;

1391. gada 24. februārī Durbe;

1391. gada 6. aprīlī Kuldīga;

1391. gada 22. un 28. maijā Rīga;

1392. gada 19. janvārī Rīga;

1392. (?) gadā Lībeka;

1392. gada 18. jūnijā Liepāja;

1392. gada 23. un 24. jūnijā Kuldīga;

1392. (?) gada 12. septembrī Rīga.

Ļoti daudz iespēju mūs interesējošajā jautājumā slēpj Brigeneja uzturēšanās Durbē 1391. gada 24. februārī. Pirmkārt, nav zināms no kuras puses viņš Durbē ieradies, otrkārt, nav zināms vai un kurp viņš vēl ir devies starplaikā līdz ierašanās Kuldīgā 6. aprīlī. Vēl jo vairāk tāpēc, ka 1392. gadā pēc uzturēšanās 18. jūnijā Liepājā, jau piektajā dienā, 23. jūnijā, viņš bija Kuldīgā.

Pats Venemārs fon Brigenejs ir apliecinājis savu uzturēšanos Liepājā ar šeit 1392. gada 18. jūnijā Reimanam Falkenhainam izdotu lēņa grāmatu. Ir saglabājies tikai šī dokumenta 17. gadsimta tulkojums, tāpēc mēs nezinām, kādā formā šajā lēņa grāmatā ir Liepājas vārds minēts. Taču šīs lēņa grāmatas saturs mūsu tēmai ir ļoti nozīmīgs. Proti, Reimanam Falkenhainam tiek izlēņots zemes gabals, kas atrodas starp Ālandes upi un ceļu, kas iet uz Liepāju, kuru arī vāciski sauc par Liepājas ceļu (der Lybawsche wegk), un kas vienā pusē robežojas ar Vediga fon Osterna bērnu zemi, bet otrā ar Johansena Gobela zemi. Zeme starp Ālandes upi un Liepājas ceļu varēja atrasties sākot no Liepājas ezera līdz Rolavai. Bet tā kā izlēņotā zeme vienā pusē robežojās ar Vedeges fon der Ostena zemi, kas kā zināms, atradās pie Liepājas ezera, tad šajā lēņa grāmatā minētais Liepājas ceļš ir ceļš no Grobiņas uz Liepāju, un šis ir pirmais tā pieminējums rakstos. Fakts, ka ceļš ir minēts, kā robeža, liecina, ka šeit vairs nav runa par braukšanas virzienu, bet par izveidotu pastāvīgu, nemainīgu brauktuvi.

Vēl mūs var interesēt dokumentēto Brigeneja uzturēšanās vietu uzskaitījums 1397. gadā:

1397. gada februārī (?) Sigulda;

1397. gada 15. jūlijā Danciga;

1397. gada 1. augustā Aizpute;

1397. gada 2. augustā Kuldīga;

1397. gada 5. augustā Kandava;

1397. gada 30. septembrī Rīga.

Dancigā Brigenejs varēja nokļūt arī pa jūras ceļu no Rīgas. Vismaz mums nav zināma neviena viņa uzturēšanās vieta šajā laikā starp Siguldu un Dancigu. Turpretī no Dancigas līdz Aizputei sešpadsmit dienās viņš varēja nokļūt vai nu pa sauszemi, vai arī ar kuģi, aizbraucot no Dancigas līdz Klaipēdai vai Liepājai. Jebkurā gadījumā 1397. gada jūlija beigās viņam vajadzēja braukt cauri Liepājai.

12. Livonijas ordeņmestrs Konrāds fon Fītinghofs

(1401 – 1413)

Konrāda fon Fītinghofa karjera bija tipiska tā laika ordeņa augstākajām amatpersonām. Par mestru viņš kļuva pēc ordenī otra nozīmīgākā – Vīlandes komtura amata pildīšanas1401. gadā (dažādi autori ir pat uzrādījuši gan 1400. gan 1402. kā viņa amatā stāšanās gadus), un palika šajā amatā līdz savai nāvei 1413. gadā.

Viņa valdīšana iekrita Livonijai ļoti sarežģītā laika posmā. Pēc ilgstošiem Livonijas ordeņa un Lietuvas savstarpējiem uzbrukumiem Vācu ordeņa virsmestrs Konrāds fon Jungingens 1398. gadā bija noslēdzis miera līgumu ar Lietuvas valdnieku Vitautu. Ar šo līgumu Vitauts atdeva Vācu ordenim lielāko Žemaitijas daļu, kā rezultātā pirmo reizi izveidojās tieša robeža starp Vācu ordeņa un tā filiāles – Livonijas ordeņa valdījumiem. Livonijas ordenim gan šis līgums deva visai maz un miers netika ievērots. Jau nākošajā gadā Livonijas karaspēks iebruka Žemaitijā un konflikti turpinājās arī Konrāda fon Fītinghofa valdīšanas laikā.

Kā liecina J. Dlugoša poļu hronika, tad 1401. gadā Konrāds fon Fītinghofs ar Livonijas ordeņa spēkiem iebruka Lietuvā un sāka to postīt. Vitauts neiedrošinājās iziet pretī ordeņa karaspēkam, bet, sapulcinājis Viļņā karavīrus un bruņiniekus un papildinājis spēkus ar Polijas karaļa atsūtītajiem bruņiniekiem, sekojis livoniešiem, kad tie atgriezās no Lietuvas. Kad livonieši izklīduši pa savām mājām, Vitauts iebruka Livonijā, nopostīja daudzus ciemus, dedzināja, laupīja un slepkavoja un ieņēma nocietināto Daugavpils pilsētu. Nodevis pilsētu bruņiniekiem izlaupīšanai Vitauts uzbruka Dinaburgas cietoksnim, kurā bija sabēguši daudzi pilsētnieki. Cietoksni izdevās ieņemt, jo krustneši un bruņinieki, kas to aizstāvēja, iznāca no cietokšņa krusta gājienā, nesot dāvanas, lai Vitauts izrādītu viņiem žēlastību. Savācis lielu laupījumu, Vitauts nodedzināja pilsētu un cietoksni un atgriezās Lietuvā.

1403. gada beigās Lietuvu izsiroja Vācu ordeņa karaspēks. Kad prūši Lietuvu bija atstājuši tajā iebruka Livonijas mestra karaspēks un pēc lielas laupīšanas, dedzināšanas un postīšanas ar daudziem gūstekņiem atgriezās Livonijā.

Hronists B. Rusovs kā vienu no nozīmīgākajiem Konrāda fon Fītinghofa nopelniem atzīmē veiksmīgu kauju ar Pleskavas krieviem pie Modas upes, kurā krituši 7000 krievu un daudzi tikuši noslīcināti upē.

Otrs B. Rusova atzīmētais Fītinghofa nopelns ir 1407. gadā uzsāktā sv. Brigitas klostera celtniecība (tag. Pirita pie Tallinas). Tas bija vīriešu un sieviešu klosteris, kurā gareniska siena pa klostera vidu atdalīja mūkus no mūķenēm. Šī klostera grandiozās ēkas mūru drupas ir viens no mūsdienu Tallinas interesantākajiem tūristu apskates objektiem.

Bet atgriezīsimies pie citiem Fītinghofa laika politiskajiem notikumiem. 1405. gada 10. jūnijā tika noslēgts “mūžīgais miers” starp Vācu un Livonijas ordeni no vienas puses un Poliju, Lietuvu un Krievzemi no otras puses. Tomēr šis līgums savstarpējās pretrunas nesamazināja, konflikts saasinājās un risinājumu guva 1410. gada 15. jūlijā lielajā kaujā pie Grīnvaldes, kurā Polijas un Lietuvas apvienotie spēki pilnīgi sakāva Vācu ordeņa karaspēku.

Livonijas ordenis bija solījis savu palīdzību Vācu ordenim, taču Livonijas ordeņmestrs šajā laikā bija slims, bet landmaršals Bernds fon Hevelmans ar livoniešiem ieradās par vēlu, turklāt viņu savlaicīga ierašanās nebūtu spējusi mainīt kaujas rezultātu.

Tomēr vēstures literatūrā nezināmu iemeslu dēļ līdz šim ir noklusēts fakts, ka tomēr viena livoņu vienība kaujā ir piedalījusies. Nozīmīgākais Grīnvaldes kaujas aprakstītājs, poļu vēsturnieks Jans Dlugošs raksta, ka kaujā ordeņa spēki izgāja zem 51 karoga (t.i. 51 kaujas vienība). Zem 47. karoga gāja livonieši. Viņu karogā bija trīs krāsu joslas: augšējā zila, vidējā balta, apakšējā sarkana. Pēc kaujas, kad Polijas karaļa notāram tika uzdots reģistrēt gūstekņus, tie tika sadalīti pēc tautībām. Viņu vidū bija arī livoņu grupa. Tā līdz šim vēsturnieki nav mēģinājuši noskaidrot, kas tie bija par livoniešiem ar šādu karogu.

Polijas karalis Jagailis vilcinājās un nesteidzās nostiprināt Grīnvaldes kaujā gūto uzvaru. Pie Vācu ordeņa galvaspilsētas Marienburgas viņš ieradās tikai 24. jūlijā, kad tur jau bija nocietinājušies ordeņa palikušie spēki Heinriha fon Plauena vadībā. Sākās nesekmīgs Marienburgas aplenkums.

500 vīru lielais livoniešu karaspēks ordeņa maršala Bernda fon Hevelmana vadībā atradās tolaik pie Kēnigsbergas. Jagailis pret viņiem sūtīja Vitautu, dodot palīgā 12 karogus poļu bruņinieku. Taču Jagaiļa un Vitauta intereses bija pretrunīgas un Vitauts uzsāka ar livoņiem sarunas. Tie aicināja Vitautu pārnākt ordeņa pusē, apsolot atdot Vitautam Žemaitiju un Sudaviju. Vitauts piekrita. Livoņi ieņēma Balgas un Brandenburgas cietokšņus, bet pats maršals ar 50 bruņiniekiem un Vitautu devās uz Jagaiļa nometni pie Marienburgas. Vitauta pierunāts, Jagailis atļāva livoņiem ieiet Marienburgā, it kā lai pierunātu krustnešus padoties. Pēc dažām dienām livoņi devās projām no Marienburgas, bet Plauens vairs sarunās ar Jagaili neielaidās. Arī Vitauts atstāja aplencēju nometni un Jagailis 19. septembrī izbeidza aplenkumu.

Rudenī livonieši izvietojās Golubā, decembrī pats maršals ar nedaudziem krustnešiem devās uz Marienburgu. Ap 10. decembri neliela vienība, Dobeslava Puhalas vadībā apvienotu Bobrovņikos un Ripinā izvietoto poļu spēku, devās uz Golubu. Tos izvietoja slēpnī, bet neliela bruņinieku vienība devās pie pilsētas vārtiem, lai aizdzītu pilsētnieku lopus. Tad, kad poļi sāka dzīt projām pilsētnieku ganāmpulku spēcīgs livoņu bruņinieku pulks sāka dzīties viņiem pakaļ, kamēr nonāca līdz poļu slēptuvei mežā. Šeit poļi uzbruka livoņiem no mugurpuses un noveda tos pilnīgā panikā tā, ka tie pat neuzdrošinājās uzsākt pretošanos, bet lielā nekārtībā bēga atpakaļ uz pilsētu. Pie vārtiem sākās drūzmēšanās, pilsētnieki baidīdamies, ka līdz ar livoņiem pilsētā ielauzīsies arī poļi, aizvēra vārtus. Livoņus saņēma gūstā un aizveda uz Ripinu. Poļu konvojs bija tik mazskaitlīgs, ka sagūstītie būtu viegli varējuši tikt ar to galā, bet viņi neizrādīja pretestību, domādami, ka galvenie poļu spēki ir tepat mežā. No Ripinas visus gūstekņus vēlāk aizveda uz Kujavas Brestu un nodeva Jagailim. Viņš lika ieslēgt tornī visus ordeņbrāļus, bruņiniekus, kā arī KURŠUS. Šī mums ir interesanta J. Dlugoša saglabāta liecība, ka vēl 15. gadsimta sākumā “kungi mūs karā ņēma”.

Trīs lēņu grāmatas, kurām Līva ir uzrādīta kā izdošanas vieta, liecina, ka ordeņmestrs Konrāds fon Fītinghofs Liepājā ir uzturējies 1407. gada 13. jūlijā un 1411. gada 11. decembrī.

Nav zināms, kādi apstākļi 1407. gadā Fītinghofu atveduši uz Liepāju.

Šai periodā dokumentos ir apliecinātas šādas Fītinghofa uzturēšanās vietas:

1406. gada 18. oktobrī Cēsis;

1407. gada 13. jūlijā Līva;

1407. gada 15. jūlijā Kuldīga;

1407. gada 17. jūlijā Kandava;

1407. gada 9. augustā Cēsis.

Liepājas muzejā atrodamajā Bunkas muižas arhīvā glabājas pergamenta oriģināldokuments (LM 4920/2) ar vienu piekārtu vaskā nospiestu zīmogu. Tā ir Livonijas ordeņmestra Konrāda fon Fītinghofa 1407. gada 13. jūlijā Borhardam Funkam izdota lēņa grāmata, ar kuru viņam tiek izlēņoti divi arkli zemes pie Vārtājas upes, divi arkli pie Durbes miesta un vēl citi zemes gabali. Kā lēņa grāmatas izdošanas vieta ir uzrādīta Līva (Lyva) . Starp citu, šis ir senākais rakstītais dokuments, kas glabājas Liepājas muzejā.

Borhards Funks ir pirmais savas dzimtas pārstāvis, kas apmeties Kurzemē. Droši vien viņš ir cēlies no Rīgas namniekiem, kur Funku dzimta konstatējama laika posmā no 13. gs līdz 1400. gadam. No viņa uzvārda Bunka ir dabūjusi tagadējo nosaukumu, jo tāpēc, ka latviešu valodā nav “f” skaņas, tad latvieši Funku sauca par Punku vai Bunku. (Citos variantos iztika arī ar “v” skaņu, piemēram, Vīlips Fīlipa vietā.)

Šajā pašā dienā – 1407. gada 13. jūlijā Konrāds fon Fītinghofs Līvā ir izdevis vēl citu lēņa grāmatu, ar kuru Augustīns (Augustino) saņēmis zemi, kuras robežas iet gar Ālandes upi, Gaiļupi (Gailunen beke), Ķīšu ciema zemes (Kysen) un Hermana Zabeļa (Herman Sabele) zemes robežām. Šis īpašums tiek vērtēts uz diviem arkliem.

Jau divas dienas pēc šo lēņa grāmatu izdošanas Līvā – 1407. gada 15. jūlijā ordeņmestrs Konrāds fon Fītinghofs bija ieradies Kuldīgā, kā liecina tur Tides meitai Bertai no Talsiem izdotas lēņa grāmatas datējums.

Uz 1407. gada 13. jūlija lēņa grāmatu, kā uz senāko savu īpašuma tiesību apliecinājumu uz Iļģu muižu 17. gs. sākumā atsaucās Kristofs Dēnhofs. Faktiski pirmā zināmā lēņa grāmata uz Iļgu muižu ir jau minētā 1351.gada 15. maijā Livonijas ordeņmestra Gosvina fon Herekes Mazeikem (Maseyke) izdotā lēņa grāmata.

Ir zināmas vairākas citas lēņa grāmatas par tālākajiem ar Iļgu muižas īpašumiem saistītajiem notikumiem, kas mūs var interesēt kā ziņu avots par Liepājas tuvākās apkārtnes senāko topogrāfiju.

1457. gada 13. decembrī Grobiņas fogts Vilhelms fon Hūnenpots (Willem van Hunenpotte) Durbes pilī izsniedza Heinriham Nīgenkerkem (Hinrick Nigenkercken) dokumentu, ar ko apliecināja, ka pēdējais par 40 jaunajām Rīgas mārkām nopircis lēņa tiesības uz muižu Grobiņas pilsnovadā. Par to Nīgenkerkem jāuzņem savā namā un jāapgādā līdzšinējie muižas īpašnieki Arnts Vessels (Arnt Wessell) un viņa māte Ilzebete (Ilsebeth).

1458. gada 27. februārī Heinriha Nīgenkerkes pirkumus ar Rīgā izdotu lēņa grāmatu apstiprināja Livonijas ordeņmestrs Johans von Mengede, saukts Osthofs. Tagad robežu aprakstā parādās Māteru ceļš (Matesschen wege), Brīzevalka upe (beke to Brisewalke). Pie tās vēlāka piezīme, ka to sauc par Grīzupi (Grießuppe genannt). Šajā lēņa grāmatā atkal ir minēts Liepājas ceļš (Lyvasschen wech). Bez tam vēl minēts Iļgu ceļš (Ygenwech), pļavas pie Ķīšupes (Kiszenbek), Maldangas (Maldangen), Goudena (Gowden) pļava pie Briedes (by der Breddene) un Sandera pļava (Sanderschen hoyslach).

1475. gada 26. janvārī ordeņmestrs Bernts fon der Borhs izlēņoja četrus arklus zemes pie Grobiņas miesta Hansam Jodem (Hans Yode) uz tādiem pašiem noteikumiem, kā tā agrāk piederējusi Engelbrehtam Plakem (Engelbbrecht Placke). Īpašuma robežu apraksta izejas punkts ir Strutes upe (Strutten beke), kas ietek Ālandes upē (Ālandes kreisā krasta pieteka). No šejienes robeža iet līdz strautam pie Grobiņas pilij piederošas pļavas, kas atrodas pie Strutes ciema (by deme dorppe Strutten). Šīs upes un ciema nosaukums bija vēl līdz pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem saglabājies Strutu māju vārdā, kuras atradās uz Ālandes pusi no Rīgas un Aizputes šoseju krustojuma (pie Naģu kroga). Tagad tajā vietā esošās mājas saucas par Lazdiņām. Tālākā robežu aprakstā ir minēts Ogupurvs (Ogepurbe), un Ālandes upe.

1477. gada 29. septembrī Hansam Jodem izdotajā lēņa grāmatā robežu aprakstā ir jau Nīgenkerkes lēņa grāmatā minētā Brīzevalka upe un Māteru ceļš, kā arī Līvas ceļš (Liuasschen wech), pļavas pie Ķīšupes (Kissen beke) un Briedenes (Breddene).

1486. gada 5. maijā Kortam Noldem (Cordt Nolde) izdotā lēņa grāmatā uz Kapsēdes muižu robežas aprakstā ir norāde uz kopēju robežu ar Hansa Jodes zemi.

Visbeidzot 1526. gada 4. oktobrī Livonijas ordeņmestrs Valters fon Pletenbergs izlēņoja zemi Hansa Jodes pēcnācējam Jakobam Jodem Grobiņas draudzē. Robežu aprakstā bez jau minētā Ogupurva (Ogepur), sastopam Slavēķu upi (Slaweckenn becke) un Iļģu strautu (Illigenske sypp).

1538. gada 24. jūlijā Livonijas ordeņmestrs Hermans fon Brigenejs, saukts Hāzenkamps, piešķīra Annai Jodei tiesības mantot tēva īpašumus gadījumā, ja Jakobs Jode paliktu bez vīriešu dzimtes pēcnācējiem.

1541. gadā Hermans fon Dēnhofs apprecēja Jakoba Jodes vienīgo meitu un tā Iļģi ap 1570. gadu nonāca Dēnhofu dzimtas īpašumā.

1409. un 1410. gadā ir dokumentāli apliecināta Konrāda fon Fītinghofa ierašanās Prūsijā. Pirmajā gadījumā ir zināma Konrāda fon Fītinghofa uzturēšanās:

1409. gada 11. augustā Rīgā;

1409. gada 30. novembrī Marienburgā;

1410. gada 9. vai 17. aprīlī Rīgā.

Savukārt 1410. gadā kādā rakstā no Valmieras bez precīzāka datējuma Konrāds fon Fītinghofs vēstīja par savu nodomu doties uz Prūsiju. Pēc tam dokumentāli ir apliecināta viņa uzturēšanās:

1410. gada 2. decembrī Marienburgā;

1410. gada 15. decembrī Tornā;

1411. gada 11. martā Rīgā.

Mums nav citu tuvāku norāžu, kas ļautu apgalvot, ka kādā no šiem četriem braucieniem ordeņmestrs būtu bijis Līvā, kā vienīgi vispārzināmais fakts, ka caur Līvu gāja ierastais ceļš no Livonijas uz Prūsiju.

Nākošajā gadā pēc Grīnvaldes kaujas mums nezināmi apstākļi atkal atveda Konrādu fon Fītinghofu Liepājas pusē. Ir dokumentēta viņa uzturēšanās:

1411. gada 5. decembrī Rīgā;

1411. gada 11. decembrī Līvā;

1412. gada 28. martā Rīgā.

Tātad, Liepājā viņš ieradies tieši no Rīgas un ceļš viņam prasījis 6 dienas laika. Viņa tālākais ceļš nav zināms.

Bet mēs te nu nonākam pie ikvienā pētījumā vai populārā aprakstā par Liepājas senatni šādā vai tādā kontekstā pieminētās Laurenca Grota dēliem izsniegtās lēņa grāmatas. Pašas lēņa grāmatas saturs ir stipri lakonisks. 1411. gada 11. decembrī Livonijas ordeņmestrs Konrāds fon Fītinghofs izlēņo Līvā dzīvojušā un jau mirušā Laurenca Grota dēliem Hermanim, Vilhelmam un Bertoldam 11 arklus zemes un vienu pļavu pie Bārenbuša. Diemžēl nav nekādu tuvāku norāžu, kur atradusies izlēņotā zeme. Šķiet, ka vēsturnieks Indriķis Šterns lasa lēņa grāmatu neprecīzi – tā it kā ne tikai pļava, bet visi 11 arkli zemes būtu pie Bārenbuša, “tātad pilsētas dienvidu nomalē. Šis lēnis būs piederējis pie Pērkones muižas”. (Universitas, 1995., Nr.65.) Šāds viedoklis diezin vai būs pareizs, jo Pērkone atradās nevis ordeņa, bet Kurzemes bīskapa daļā un jau 1384. gadā Kurzemes bīskaps Otto “Pērkonkalvi starp Līvas un Pērkones upēm līdz ar vienu tur esošu ciemu” bija izlēņojis Vedegem fon der Ostenam. Tāpēc ticamāks ir Liepājas vēsturnieka Aleksandra Vēgnera viedoklis, ka runa varētu būt par ordeņa muižu, kas vēlāk pazīstama kā Liepājas muiža (Libaushof) jeb Saules muiža.

Taču ļoti nozīmīgi ir tas, ka šajā lēņa grāmatā pirmo reizi parādās jauns toponīms Liepājā – Bārenbušs. Šo mežu varam atrast arī 1637. gada Liepājas plānā. Vecākie Liepājas iedzīvotāji vēl joprojām savus aizgājušos piederīgos iet apciemot nevis uz Līvas, bet gan Bārenbuša kapiem. Tomēr šķiet, ka mūsdienās šo toponīmu, ko Liepājā viesojoties 1411. gadā pergamentā licis iemūžināt Livonijas ordeņmestrs Konrāds fon Fītinghofs, kā senās Liepājas pieminekli būtu vēlams kaut kādā veidā vairāk aktualizēt.

Visbeidzot jāatzīmē, ka Livonijas ordeņmestrs Konrāds fon Fītinghofs Rīgā 1404. gada 30. novembrī izdeva lēņa grāmatu Konrādam Ādamam uz 4 arkliem zemes pie Grobiņas (Kapsēdi). Mūsu interesi piesaista robežu aprakstā minētais Māteru ceļš (Materscen wech). Ir minēti arī Bērzu strauts (van Bersen sypen) un Urezes strauts (an Vresen sypen). Kad 1474.gada 4. jūlijā ordeņmestrs Bernds fon der Borhs izdeva lēņa grāmatu uz Kapsēdi Kortam Ādamam (Cordt Adam) tad tajā ir runa par zemes gabaliem, kas robežojas gan ar Durbes ceļu (an deme Durbeschen wege) gan Liepājas ceļu (an den Lyuaschen wege). Kapsēde palika Ādamu dzimtas valdījumā līdz 1486. gadam.

13. Livonijas ordeņmestrs Cise fon Rūtenbergs

(1424 – 1433)

Rūtenbergs par mestru kļuva asas iekšpolitiskās cīņas rezultātā. Livonijas ordenī bija izveidojušās divas partijas pēc ordeņbrāļu izcelsmes vietas. Viena komplektējās no ordeņbrāļiem, kas bija nākuši no Reinzemes, otra – no Vestfāles. Katra grupa runāja savā izloksnē. Starp abām partijām risinājās sīva konkurence par ordeņa augstākajiem amatiem. Lielākas izredzes kļūt par komturiem un fogtiem bija tās partijas pārstāvjiem, no kuras nāca ordeņmestrs. Livonijas ordenī pārsvars bija vestfāļiem, bet Vācu ordenī reiniešiem. Tāpēc virsmestrs parasti bija reinietis.

Livonijas ordeņmestru vēlēja ordeņa kapituls, bet apstiprināja virsmestrs. Tagad pirmo reizi kapituls izvēlēja divus kandidātus: vestfālieši – Gosvinu fon Velmedi, bet reinieši – Cisi fon Rūtenbergu. Virsmestrs, protams, apstiprināja savējo – reinieti.

Pēc Grīnvaldes kaujas turpinājās sadursmes starp Poliju un Lietuvu no vienas un Vācu un Livonijas ordeni no otrs puses. No tā cieta arī Liepāja. Grobiņas fogts 1418. gadā rakstīja Mēmeles komturam, ka žemaiši ir ieņēmuši un nodedzinājuši Liepāju (Lyva). Miers starp naidīgajām pusēm tika noslēgts 1422. gada 27. septembrī, saskaņā ar kuru robežai starp Lietuvu un Livonijas ordeni vajadzēja iet pa Sventāju. Līdz ar to šaura Lietuvai piederoša zemes josla ap Palangu atdalītu Vācu ordeņa zemes no Livonijas ordeņa īpašumiem. Jautājums par robežu noteikšanu ieilga. Braucieni no Liepājas uz Klaipēdu pie Palangas kļuva bīstami, tāpēc ārzemju ceļojumiem biežāk sāka izvēlēties no Līvas ostas jūras ceļu. Arī Livonijas ordeņmestra Cises fon Rūtenberga ierašanās Liepājā saistāma ar Lietuvas – Livonijas robežjautājumu.

1425. gada 27. jūnijā Cise fon Rūtenbergs no Kuldīgas rakstīja Vācu ordeņa virsmestram Paulam fon Rusdorfam, ka viņš, Rūtenbergs esot apskatījis Palangas cietokšņa vaļņus un konstatējis, ka tie varētu būt labs pamats stipra cietokšņa uzcelšanai, kas atrastos Vācu un Livonijas ordeņa robežu saskares punktā. Tāpēc esot cik vien iespējams jānovērš, lai, robežas nospraužot, šis valnis nenonāktu Lietuvas lielkņaza Vitauta daļā.

Jādomā, ka Rūtenbergs veicis Palangas apsekošanu atpakaļceļā no Marienburgas, kur ticies ar virsmestru. Kā liecina nākošais Rūtenberga virsmestram nosūtītais raksts, pēc Palangas apskates viņš ir braucis uz Liepāju.

1425. gada 10. jūlijā Cise fon Rūtenbergs rakstīja virsmestram, ka viņš pēc virsmestra apmeklējuma ar landmāršalu ieradies Liepājā (uff der Lyva), kur ticies ar landmāršalu, kas bija sūtīts uz Rīgas arhibīskapa (Henninga Šarpenberga) kronēšanas svinībām arhibīskapa Raunas rezidencē. Tagad Rūtenbergs ziņo, ka landmāršals principā vienojies par ordeņa un arhibīskapa savienību pret visiem ienaidniekiem un šī vienošanās jāapstiprinā nākošajā landtāgā un lūdz no virsmestra puses izteikt arhibīskapam kādu atzinību.

Dokumentāli ir apliecināta Cises fon Rūtenberga uzturēšanās:

1428. gada 27. oktobrī Kuldīgā;

1428. gada 3. decembrī Mēmelē un

1428. gada 9. decembrī Kuldīgā.

Turklāt no Klaipēdas minētajā datumā Rūtenbergs rakstīja vēstuli Vācu ordeņa virsmestram, kurā pateicās par nodrošinātajiem labajiem ceļojuma apstākļiem. Šie fakti mums netieši apliecina, ka Livonijas ordeņmestrs Cise fon Rūtenbergs vēl divas reizes ir braucis cauri Liepājai. Acīmredzot 1428. gada 27. oktobrī ceļā uz Prūsiju viņš apstājies Kuldīgā un tātad vai nu pēdējās oktobra vai pirmajās novembra dienās viņš braucis caur Liepāju. Atpakaļceļā iespējamā laika distance ir ļoti maza. Liepājai cauri viņš ir izbraucis starp 1428. gada 4. un 7. decembri.

Cises fon Rūtenberga valdīšanas laikā ārkārtīgi saasinājās ordeņa attiecības ar Rīgas arhibīskapu un pārējiem bīskapiem. 1426. gadā uz Romu pie pāvesta ar sūdzībām pret Livonijas ordeni delegāciju sūtīja Rīgas Domkapituls un Rēveles Doma dekāns. Garīdznieku delegācijai Rēveles un Tērbatas rātskungi sūtīja līdz savus dēlus iepazīties ar Itāliju. Četras nedēļas pirms Lieldienām pēc Grobiņas fogta Gosvina Ašenberga pavēles bruņotu vīru bars pie Grobiņas uzbruka delegācijai, pazemoja tos, nolamāja par zemes nodevējiem, pārmeklēja un nolaupīja mantas, izģērba kailus un ar sasietām rokām un kājām noslīcināja, pabāžot zem Līvas (t.i. Liepājas ezera) ledus. Nav domājams, ka šo skandalozo slepkavību Grobiņas fogts būtu iedrošinājies sarīkot uz savu galvu, nesaskaņojot ar ordeņmestru. To apstiprina vēlākā Livonijas un Vācu ordeņa izvairīšanās izdot fogtu Vatikāna tiesai un Gosvina Ašenberga pārcelšana 1428. gadā uz citu amatu Vācu ordenī.

Šajā laikā Livonijas ordenis sagrābj arī Kurzemes bīskapijas īpašumus. 1429. gadā ap 15. augustu Kurzemes domkapituls iesniedz sūdzību Vācu ordeņa lielmestram, ka Livonijas ordenis ir sagrābis Upsēdes ciemu, Aisteres ciemu un “[jūras] krastu un Libas upi ar abiem krastiem un ostu” (den strandt und beche Liba von beiden seiten mit der habung), kā arī piekrasti līdz Sventājai un zemi ar Bārtas upi un zemes stūri ar Krūti.

Tiek apsolīts īpašumus atdot atpakaļ Kurzemes baznīcai. Taču nekas nemainās. 1430. gada 15. janvārī no Aizputes Kurzemes bīskapijas domkapituls nosūta vēstuli ordeņa lielmestram, ka Livonijas ordenis neatdod “zemi, kas atrodas pie Līvas” (land hat by der Lyva gelegen), kaut arī lielmestrs ir atzinis domkapitula tiesības uz to. Vēl 1451. gada 28. janvārī Kurzemes bīskaps Johans, aicinot Livonijas ordeņmestru Johanu Osthofu noteikt Rīgā tikšanos, lai atrisinātu strīdīgos jautājumus starp Kurzemes bīskapiju un ordeni, cita starpā norāda arī uz Līvas (van der Lyva) jautājumu.

Uz Cises fon Rūtenberga laiku attiecas pirmā dokumentāli apstiprinātā liecība par to, ka Liepāja, kurai nav pilsētas tiesību, iesaistās starptautiskā tirdzniecībā. Tas ir nelikumīgi. 1426. gada 17. februārī Prūsijas pilsētu sanāksmē Elbingā Dancigas pārstāvis Bertolds Burhāmers sūdzējās par to, ka uz Liepāju (kegen Libow) tiek vesta sāls. Vēlākā periodā tieši sāls būs viena no nozīmīgākajām importprecēm Liepājas tirdzniecībā.

Cises fon Rūtenberga valdīšanas laikā Līvas vārds parādās arī citos dokumentos. Tā 1431. gada 1. maijā Kurzemes bīskapa Johana strīdā ar Rīgas domkapitulu Piltenes iedzīvotājs Jakobs Sandovs, 70 gadu vecs, liecina, ka miera laikā katru gadu kuģi brauc uz un no Kurzemes un piestāj Ventas un Līvas ostās, kas pieder ordenim, kā arī Sakā, kas pieder Kurzemes bīskapa vasalim.

1430. gadā nomira Lietuvas lielkņazs Vitauts un viņa vietā tronī nāca Polijas karaļa Jagaiļa brālis Svidrigailis, kas centās atbrīvoties no Polijas lēņa atkarības un tāpēc centās par sabiedrotajiem iegūt Vācu un Livonijas ordeni. No 1431. gada 13. oktobra līdz 1432. gada sākumam uz Prūsiju brauca Rēveles rātskungs Bernds fon Halterns, lai pievienotu Rēveles pilsētas zīmogu Prūsijas un Livonijas savienības līgumam ar Lietuvas lielkņazu Svidrigaili. Halterna rēķins par ceļa izdevumiem apliecina ne tikai to, ka viņš braucis cauri Līvai, bet arī to, ka Līva ir bijusi valūtas robeža. Halterna ceļa izdevumi ir bijuši no Rēveles līdz Līvai (up de Liva) 16 Rīgas mārkas. Tālāk no Līvas Prūsijā un atpakaļ līdz Līvai – 44 prūšu mārkas un no Līvas līdz Rēvelei 18 Rīgas mārkas.

Šajā laikā risinājās kāds notikums, kuram pateicoties arī Liepājas vārds nonāca vēstures dokumentos. It kā tāpēc, ka vēl nav saņēmuši ziņu par Luckā noslēgto pamieru, 1431. gada 13. septembrī Vācu ordeņa Tuhelas (tag.Tuchoła Polijā) komturs un Livonijas ordeņa landmaršals Verners fon Neselrode pie Tuhelas un Šlohavas (tag.Człuchòw Polijā) komtureju robežas iebrukuši Polijas teritorijā, iesaistījušies kaujā ar poļu karaspēku un cietuši pilnīgu sakāvi. Poļi kā trofejas ieguvuši četrus livoņu karogus. Pats Livonijas landmaršals līdz ar daudziem bruņiniekiem un karakalpiem nokļuva poļu gūstā. Sākās ilgstošas sarunas ar Polijas karali par Livonijas landmāršala un pārējo sagūstīto livoņu atbrīvošanu. Svidrigailis lūdza livoņus atbrīvot uz viņa galvojumu, bet Polijas karalis atteicās to darīt. Vienīgi 1432. gada jūlijā landmāršals Verners fon Neselrode un Kuldīgas komturs, līdz pieņemama galvojuma raksta saņemšanai tika izlaisti no cietuma un iemitināti kādā Krakovas namā. Tad 1433. gada 21. septembrī Jagailis apsolīja livoņus atbrīvot uz Vācu ordeņa lielmestra galvojumu. Beidzot 1434.gada 28. janvārī vecais Livonijas landmāršals (jo Livonijā jau bija iecelts cits landmāršals) Verners fon Neselrode ar 23 citiem kungiem un karakalpiem ieradās Marienburgā, kur viņiem bija jāpaliek pie virsmestra, kamēr Livonijas ordenis atbrīvos sagūstītos poļus. Livonijas gūstekņi tika atlaisti mājās ar solījumu, ja gadījumā poļu gūstekņu atbrīvošana Livonijā aizkavēsies, tad viņi atgriezīsies Prūsijā pie virsmestra. Miera noslēgšana ar Poliju un līdz ar to gūstekņu atbrīvošanas jautājums ievilkās un Livonijas gūstekņiem bija jādodas atpakaļ uz Prūsiju. 1434. gada 14 augustā jaunais Livonijas ordeņmestrs Franks Kerskorfs (1433 – 1435.1.09.) rakstīja virsmestram, ka vecais landmāršals Verners fon Neselrode ar pārējiem gūstekņiem devies uz Prūsiju un ka arī Vēzenbergas (tag. Rakvere Igaunijā) fogts Johans Fosungers jau izbraucis no Cēsīm un domā 24. augustā ierasties Liepājā, un, ja vējš neaizkavēs, tad pēc dienas ieradīsies Klaipēdā, tāpēc viņa tālākam ceļam attiecīgajās pilīs jāsagatavo nomaiņai pa 10 zirgiem.

Vecajam landmāršalam Verneram fon Neselrodem un viņa bēdu brāļiem brauciens uz Prūsiju iznāca neveiksmīgs. Vecais landmāršals 22. augustā rakstīja no Liepājas Livonijas ordeņmestram, ka no 17. līdz 21. augustam viņi Liepājā gaidīja labvēlīgu ceļa vēju. Beidzot 21. augusta pēcpusdienā viņi uzkāpa Liepājas ostā uz neliela kuģa, bet tad uznāca spēcīga vētra, kas viņus ziemeļos no Papes ezera izsvieda krastā un viņi kājām atgriezās Liepājā. Tagad viņi atmetuši nodomu ceļot uz Prūsiju un dosies atpakaļceļā un lūdz ordeņmestru, lai pilīs viņiem tiktu sagādāti zirgi un rati. Arī Vēzenbergas fogts pie viņiem vēl neesot parādījies. Vai nu viņš domā braukt uz Mēmeli ar zirgiem pa jūras krastu, vai arī braucienu vispār atlicis.

1434. gada 23. augustā Neselrode no Liepājas nosūtīja vēstuli arī Vācu ordeņa virsmestram. Tā kā viņam ar pārējiem Livonijas gūstekņiem bija līdz 8. septembrim jāatgriežas Polijā, tad viņi gribējuši līdz Šākenai pie Kēnigsbergas nokļūt ar kuģi, jo ceļu pa jūras krastu uz Mēmeli apdraud lietuvieši. Viņi visi 17. augustā ieradušies Liepājā (keen der Lyva), kur bezvēja dēļ nostāvējuši līdz 21. augustam, tad pēcpusdienā ar nelielu vēju uz neliela kuģa izgāja jūrā. Kad bija nonākuši iepretī Mēmelei, tad sacēlās tāda vētra, ka vajadzēja glābties krastā pie Papes ezera, jo Žemaišu dēļ Lietuvas krastā izkāpt baidījās. No Papes ezera uz Liepāju atpakaļ bija jāiet kājām. Neselrode lūdz virsmestru atbrīvot viņu no poļu gūsta, apmainot pret Kameņecas poļu pilskungu, kas atrodas gūstā pie Livonijas mestra. Gadījumā, ja tas nav iespējams, lai virsmestrs vienojas par vēlāku ierašanās laiku.

14. Livonijas ordeņmestrs Heidenreihs Finke fon Overbergs

(1439 – 1450)

Līvas vārds iekļūst vairākkārt vēstures dokumentos sakarā ar Heidenreiha Finkes fon Overberga nākšanu Livonijas ordeņmestra amatā.

Jaunā mestra kandidāta vēlēšanās, kas notika 1438. gada martā atkal izraisījās cīņa starp vestfāliešu un reiniešu partiju ordenī un katra puse izvirzīja savu kandidātu uz mestra amatu virsmestram apstiprināšanai. Vestfālieši ievēlēja Cēsu fogtu Heidenreihu Finki fon Overbergu, kas pildīja mestra vietnieka pienākumus, bet reinieši – Jerves fogtu Heinrihu fon Notlēbenu. Vācu ordeņa virsmestrs Pauls fon Rusdorfs, kas pats bija cēlies no Reinzemes, apstiprināja reiniešu kandidātu Heinrihu fon Notlēbenu. Taču vestfālieši Livonijas ordenī, aizbildinoties ar to, ka viņu kandidātam bijis balsu vairākums, virsmestra apstiprinājumu neatzina. Savstarpējā cīņa noveda pie bruņota konflikta. Virsmestra pusē nostājās Kuldīgas komturs reinietis Matiass fon Boningens un virsmestrs gatavojās sūtīt viņam palīgā 600 algotņus, bises un pulveri, lai no Kurzemes sakautu vestfāļus, kas bija nostājušies pret virsmestru un viņa apstiprināto reinieti Heinrihu fon Notlēbenu.

Lai konfliktu atrisinātu, virsmestrs uz Livoniju sūtīja Gerhardu fon Klēvi. 1438. gada 14. augustā Gerhards fon Klēve sūtīja no Liepājas (gegeven thor Liiffaa) vēstuli vienam no Overberga pretiniekiem Kurzemes bīskapam Johanam ar uzaicinājumu ierasties uz sanāksmi Kuldīgā, kur tad atrisinātu strīdu starp virsmestru un livoņiem.

Taču situācija Kurzemē bija kļuvusi kritiska Overberga pretiniekiem. Grobiņas fogts 19. augustā no Kuldīgas rakstīja Mēmeles komturam, ka Overbergs ir ieņēmis Kandavas pili un sagūstījis Kandavas fogtu. Tagad Overbergs Sabilē vedot sarunas ar Kuldīgas komturu un paredzams, ka tas pāries Overberga pusē. Pats Grobiņas fogts no Overberga aicinājuma pāriet pie viņa esot atteicies un tagad, baidīdamies par savu dzīvību, ilgāk Kuldīgā palikt nevarot, bet drīzumā došoties uz Prūsiju. Viņa nodomos esot savu mantu nogādāt drošībā un tāpēc viņš lūdz Mēmeles komturu, lai vajadzības gadījumā tas nosūta savus ļaudis uz Auziņiem (to Ousen), un tie lai savāc jau uz turieni aizdzītos fogta lopus. (Auziņu ciems netālu no Nīcas; 1637. gada Liepājas apkārtnes plānā Auzenes muiža – Hoff Ausen),

Overberga pretinieks Matiass fon Boiningens 24. augustā rakstīja izmisuma pilnas vēstules no Kuldīgas gan Prūsijas apgabalu pārvaldniekiem gan lielmestram, ka pēc tam kad Overbergs ir ieņēmis Kandavas un Sabiles pilis ir gaidāms Kuldīgas aplenkums un nav cerību to noturēt un tāpēc viņš, Boiningens domā doties uz Līvu (vort de Livaa), lai varētu nokļūt Prūsijā.

Bet Gerhards fon Klēve, kas jau bija ticies Sabilē ar ordeņmestru Overbergu 1438. gada 23. augustā rakstīja no Sabiles virsmestram, ka Livonijā situācija izrādījusies gluži citādāka, nekā tā šķitusi raugoties no Prūsijas un neesot nekādas nozīmes rīkot virsmestra sarunas ar livoņiem.

Tādā veidā nodrošinājis sev militāru uzvaru Heidenreihs Finke fon Overbergs saglabāja Livonijas ordeņmestra amatu sev līdz nāves stundai 1450. gadā.

Šķiet, savas dzīves pēdējā gadā Overbergs ir bijis arī Liepājā. Dokumentēta ir viņa uzturēšanās:

1450. gada 23. februārī Tukumā.

1450. gada 7. aprīlī Kēnigsbergā.

1450. gada 11. aprīlī Kuldīgā.

Ja par Overberga brauciena ceļu un laiku uz Kēnigsbergu ir neiespējami izteikt kādus drošus spriedumus, tad, turpretī, viņa straujais, tikai četru dienu ilgais brauciens no Kēnigsbergas līdz Kuldīgai varēja iet tikai caur Liepāju, un visticamāk, ka viņš izbraucis caur Liepāju 1450. gada 9. aprīlī.

No Overberga valdīšanas laika ir vairāku dokumentu liecības par ordeņa amatpersonu braucieniem cauri Līvai.

1442. gada aprīļa beigās no Prūsijas uz Livoniju sūtītie vizitātori savā atskaitē norāda veikto maršrutu un attālumu jūdzēs: no Mēmeles līdz Sventājai 5 jūdzes, līdz Līvai (Lyva) – 7, līdz Ulmalei – 7, Aizputei (Hasow) – 5, līdz Ventspilij (Wynda) – 3, u.t.t.

15. Sāmsalas bīskaps Johans II Kroils

(1439. – 1457.)

1448. gada 18. aprīlī Vācu ordeņa virsmestrs Konrāds fon Erlihshauzens nosūtīja lūgumu Livonijas ordeņmestram nodrošināt braucienu Sāmsalas bīskapam Johanam II no Prūsijas uz Narvu, un ja iespējams arī pašam tur ierasties 24. jūnijā uz sarunām ar krieviem par gūstekņu atbrīvošanu.

Bīskaps paredzējis izbraukt 15. jūnijā un piecas vai sešas dienas pēc Jāņiem nokļūt Sventājā. Par bīskapa braucienu, sākot no Sventājas jāgādā Livonijas ordeņmestram. Ceļā bīskapu vajag nodrošināt ar piecpadsmit vai sešpadsmit zirgiem.

1448. gada 21. jūnijā virsmestrs nosūtīja vēstuli Livonijas ordeņmestram, kurā precizē ziņas par gaidāmu Sāmsalas bīskapa Johana II braucienu. Bīskaps ar 20 zirgiem izbrauks no Elbingas 24. jūnijā un 3. jūlijā ieradīsies Sventājā, no kurienes dosies uz Rīgu. (Tātad ir pamats domāt, ka Sāmsalas bīskaps 1448. gada 4. jūlijā ir bijis Liepājā).

Virsmestrs lūdz, lai bīskapam tiktu gādātas naktsmītnes un viss nepieciešamais. Katram novada pārvaldniekam jādod rīkojums bīskapu labi uzņemt, izrādīt viņam draudzību un sniegt vajadzīgos pakalpojumus. Tiek dots rīkojums, katrā pilī nomainīt bīskapam zirgus un viņa paša zirgi lai paliek Rīgā.

Par to, cik sarežģīta bija šādu amatpersonu braucienu nodrošināšana liecina tā paša Vācu ordeņa virsmestra 1449. gada 24. februāra raksts Livonijas ordeņmestram par divu domkungu brauciena nodrošināšanu no Prūsijas uz Rīgu. Domkungi brauks ar 20 zirgiem un tāpēc tiek lūgts, lai Livonijas ordeņmestrs uz Sventāju pretī sūta tikpat un dod rīkojumu visās apmešanās vietās līdz Rīgai nodrošināt nepieciešamos ēdienus, dzērienus un barību zirgiem, kā arī gādāt par draudzīgu un labu uzņemšanu un apkalpošanu.

16. Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers

(1448 – 1479)

Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers pēc iecelšanas amatā ceļā no Prūsijas uz Rīgu ieradās Liepājā 1449. gadā. Cīņu par jaunā arhibīskapa izraudzīšanu, kā arī viņa ievadīšanu amatā ir aprakstījis vēsturnieks Indriķis Šterns (Latvijas vēsture 1290 –1500. “Daugava” 1997. 24-25, 366-367.lpp.)

Vācu ordeņa lielmestrs Konrāds fon Erlingshauzens 1449. gada 27. maijā vēstulē Livonijas ordeņmestram Heidenreiham Finkem fon Overbergam lūdza rūpēties par ievēlētā arhibīskapa braucienu uz Rīgu, ceļa posmā, sākot no Sventājas. Tātad Silvestrs Stodevešers varēja braukt cauri Liepājai 1449. gada jūnija vidū.

Par savu sagaidīšanu un uzņemšanu Rīgā Silvestrs 1449. gada 5. jūlijā no Ikšķiles nosūtīja Vācu ordeņa virsmestram detalizētu ziņojumu ar kuru iepazīsimies vēsturnieka I. Šterna pārstāstījumā: ” /../ tā kā Silvestrs bija pieņemams kā ordenim, tā domkapitulam un Rīgas pilsētai, viņi kopīgi rīkoja bīskapa svinīgu sagaidīšanu. 1949. g. jau Liepājā (uff die Liffa) Silvestru sagaidīja Kuldīgas komturs kopā ar citiem ordeņa pavēlniekiem; Aizputē viņu sagaidīja Rīgas prāvests, domkungu un vasaļu sūtīts kapelāns un ierēdņi ar sudraba traukiem, grāmatām un citām dāvanām, kas bijušas derīgas gan pie altāra, gan galda. Kad Silvestrs bija 10 jūdžu attālumā no Rīgas, viņu sagaidīja Rīgas prāvests ar kādu domkungu un mestra rakstvedis. Tie aizvadīja Silvestru garām Rīgai 1īdz Daugavai, kur arhibīskapa svītu sagaidīja kuģis, kas bija izklāts ar dārgām segām, tā kā, pēc Silvestra domām, tajā nebūtu bijis kauns braukt pašam pāvestam vai ķeizaram. Ar kuģi Silvestrs aizvests uz kādu Daugavas salu un nākamajā dienā tālāk uz Doles pili, un svētdienā, 22. jūnijā viņš svinīgā ceremonijā iejāja Rīgā. Tur viņu vispirms apsveica arhibīskapa ierēdņi ar fogtiem priekšgalā, ap 2000 arhibīskapijas vasaļu ar stabulniekiem, slimā mestra sūtņi un Rīgas namnieki, kas veidoja vairāk par jūdzi garu rindu. Pilsētas priekšā bija uzcelta telts, kurā arhibīskapu apsveica skolnieku un mūku procesija; tad teltī ienāca domkungi un lika arhibīskapam parakstīt zvērestu par domkapitula brīvību un tiesību garantēšanu. Kad Silvestrs to bija apsolījies darīt, viņš svinīgā gājienā devās uz Dombaznīcas durvīm, kur pēc veca paraduma viņš deva zvērestu; pēc tam viņu ienesa Domā, kurā dziedāja Te Deum laudamus (Mēs Tevi slavējam, ak Dievs!) un viņu nosēdināja uz augsta un izgreznota krēsla; pēc tam viņš devās pie baznīcas galvenā altāra, kur sēdēja pa misas laiku. Tad vasaļi pasniedza arhibīskapam zeltītu zobenu, un to visu laiku, arī baznīcā, turēja rokās vasaļu vecākais. Silvestrs gan tam pretojās, bet vasaļi nepiekāpās, sacīdami, ka viņi drīzāk miršot kā atkāpšoties no savas vecās tradīcijas. Te Silvestrs skumji piebilda: “ Es neesmu pieradis bieži redzēt kailu zobenu.”

Dievkalpojumam beidzoties, domkungi deva mielastu arhibīskapam Dombaznīcā, un pie galda viņu apkalpoja arhibīskapijas vasaļi. Pēc mielasta Silvestrs sūtīja ziņu Rīgas namniekiem un rātei, ka apžēlo visus, kas nogrēkojušies, un rāte atbrīvoja no cietuma ieslodzītos un atsūtīja arhibīskapam skarlatīna sarkanu drēbi, zvērādas 85 mārku vērtībā un mucu Reinas vīna.

Vienā no nākamajām dienām domkungi vasaļu klātbūtnē zvērēja arhibīskapam paklausību, pēc tam zvērestu nodeva vasaļi un arhibīskaps vasaļiem piešķīra viņu lēņus. Tad arhibīskapam nodeva viņa priekšteču atstātos sudraba baznīcas traukus, amata simbolus un kādu dārgakmeņiem rotātu bīskapa cepuri, kas maksāja 2000 ungāru guldeņu. Tālākajā dienā arhibīskaps apmeklēja slimo ordeņa mestru Heidenreihu Finki Salaspilī. Savam galmam arhibīskaps paturēja 100 kalpotāju bez tiem, ko bija paņēmis līdz no Prūsijas.”

17. Livonijas ordeņmestrs Johans fon Mengede, saukts Osthofs

(1450 – 1469)

Iespējams, ka Livonijas ordeņmestrs Johans fon Mengede Liepājā ir bijis 1462. gadā. Ir dokumentēta viņa uzturēšanās:

1462. gada 11. janvārī Ādažos;

1462. gada 19. februārī Mēmelē;

1462. gada 6. martā Rīgā.

Dokumentu uzrādītais laika blīvums liecina, ka ceļā uz Klaipēdu ordeņmestrs Mengede varēja izbraukt caur Liepāju 1462. gada janvāra otrajā vai februāra pirmajā pusē, bet atpakaļceļā februāra pēdējā dekādē. Jāpiezīmē, ka minētā Livonijas ordeņa Ādažu pils, latviski saukta arī par Bukultiem, (Neuermühlen) atrašanās vietas tagadējā adrese ir Rīgā, Jaunciema gatvē 8.

Livonijas ordeņmestra Johana fon Mengedes uzturēšanos 1464. gada 16. janvārī Liepājā apliecina viņa šeit izdotā lēņa grāmata Hansam Funkam par Pērkones muižu. Robežu aprakstā teikts, ka tā iet no robežstaba pie Līvas upes (Lyvascen becke) līdz robežstabam ar iecirstu krustu un no tā līdz liepai. Šis ir pirmais liepas pieminējums rakstītos avotos Liepājā. Acīm redzot norāde uz liepu kā robežzīmi, liecina, ka šajā apvidū tas ir vienīgais šāds koks. Tālāk robeža iet līdz Liepājas ezeram (Livaaschen see), gar to līdz Līvas upei un pa to atpakaļ līdz robežstabam. Pie muižas pieder arī divas pļavas ezera otrā krastā. Viena no pļavām ir pie Otaņķes upes ietekas Liepājas ezerā un saucas Malasdanga (Maledanghe) un robežojas ar nelaiķa Nīenkerkes pļavu.

Nav zināms, no kurienes un kad Johans fon Mengede atbrauca uz Liepāju, bet no Liepājas viņš devās uz Rīgu. Jau nākošajā dienā - 1464.gada 17. janvārī viņš bijis Durbē, kur izdevis lēņa grāmatu Ludekenam Švarthofam uz vairākiem zemes gabaliem Alūksnes pilsnovadā (Livländische Güterurkunden I,413.). 28. janvārī viņš jau bijis Rīgā.

Uz Johana fon Mengedes valdīšanas laiku attiecas Štetines tirgotāju Klāva Rodigera, Liborija Hovenšita un Klāva Klinkebīla vēstule Grobiņas fogtam. Viņi 1456. gada 24. decembrī rakstīja, ka esot sūtījuši ar kapteiņa Pētera Akelmana kuģi uz Kēnigsbergu 24½ fūderu (Wagenlast – daudzums, ko pārvadā ar vienu vezumu) vīna un 16 mucas kaņepju sēklu. Vētra kuģi ir aizdzinusi uz Liepāju (thu der Life), kur tas izsviests krastā. Tirgotāji lūdz, lai fogts atdod vīnu, kaņepju sēklas un kuģa tauvas, apņemoties samaksāt pienākošos glābšanas naudu.

18. Livonijas ordeņmestrs Bernds fon Borhs

(1471 vai 1472 – 1483)

Livonijas ordeņmestrs Bernds fon Borhs 1479. gada 12. septembrī izlēņoja Heinriham Ostendorpam 6 arklus zemes un vēl divus arklus Grobiņas pilsnovadā. Pirmie seši arkli attiecas uz Rolavu un tas ir senākais Rolavas muižas īpašuma dokuments. Šīs zemes robežu aprakstā ir minēta Briedes upe (Brede becke). Asotenes upe (Asoten becke), dumbrājs, kas saucas par Sūnupurvu (brock, geheiten dat Mosbrock), Akmeņupe (Steynbecke), Ālandes upe, Bukulankas pļava (Buckenslancken) un Ezeriņš (Ezering). Otrs gabals atrodas pie Liepājas (Lliuaa) un tā robežas iezīmē Ālandes upe, Liepājas ceļš (Liuaaschen wege), Tosmares upe (Thosmerschen texsthen) un Gaiļupe (Gailunen becke).

Mums nav zināms par kādiem nopelniem Heinrihs Ostendorps ieguva šo lēni, bet jāņem vērā, ka astoņi arkli Livonijas ordeņa teritorijā uzskatāms par samērā lielu lēni. 1480. gada 25. jūlijā Heinrihs Ostendorps savus īpašumus Grobiņas pilsnovadā vēl paplašināja par 125 Rīgas mārkām nopērkot Hermaņa Meigverda (Meyguerd) lēņa muižu.

Varbūt, ka pastāv kāda sakarība starp šī lēņa piešķiršanu un 1479. gada jūlijā Valkā pieņemto landtāga lēmumu doties karagājienā uz Pleskavu.

19. Livonijas ordeņmestrs Johans Freitāgs fon Loringhofens

(1483 – 1494)

Livonijas ordeņmestrs Johans Freitāgs fon Loringhofens 1486.gada 19. martā izlēņoja Heinriham Krēgenfengeram agrāk Hansam Funkam piederējušos 2 arklus zemes pie Durbes pils, Aisteres ciemu Durbes pilsnovadā un Pērkones (Perkon) zemi un pļavas Grobiņas pilsnovadā.

1486. gada 5. maijā viņš izlēņoja Grobiņas pils tiesā Kortam (Cordt) Noldem 4 arklus zemes (Kapsēdi), kā arī gruntsgabalu Grobiņā un pļavu pie ezera, kas pirms tam piederējuši Kortam Ādamam. Robežu aprakstā minēts Māteru ceļš (Materschen wege), Mala (Malle), mums jau zināmais Sūnupurvs (eyn brok, gehetend dat Mossbrok), Bērzu strauts (eyn sypp, geheten Bersypp).

20. Livonijas ordeņmestrs Valters fon Pletenbergs

(1494 - 1535)

Ar izcilā politiķa Livonijas ordeņmestra Valtera fon Pletenberga vārdu ir saistītas divas lēņagrāmatas, kas attiecas uz Liepāju un tās apkārtni, bet abu šo lēņagrāmatu tekstu publikācijās ir ieviesušās neprecizitātes, kas izvirza nepieciešamību līdzšinējā Liepājas vēstures literatūrā ieviest nopietnas korekcijas.

1500. gada 3. decembrī ir izdota Livonijas ordeņmestra Valtera fon Pletenberga lēņa grāmata Rolofam fon Lenepem. Lēņa grāmatas teksts ir atrodams Marburgas Herdera institūta digitālajā Kurzemes lēņa grāmatu norakstu kolekcijā (Herder Institut. Datenbank. Kurländische Güterurkunden. http://www.herder-institut.de/index.Bauer319). Anotācijā paskaidrots, ka Lenepem tiek izlēņota zeme un muiža Grobiņas pilsnovadā (Rolava), gruntsgabals ar dārzu Grobiņas miestā, pļava Trēkņu lanka, vēl viens zemes gabals aprakstītās robežās un divu kaudžu liela pļava pie Ezeriņa kā tas viss piederējis nelaiķim Hermanim Svennem.

Pašā lēņagrāmatas publicētajā tekstā ir teikts, ka Rolofam fon Lenepem tiek izlēņota zeme un muiža Grobiņas pilstiesā sekojošās robežās: no Ālandes upes pie Līvas ceļa (Lieuaschen wege), kur atrodas stabs ar iecirstu krustu, pa labi pāri Līvas ceļam līdz strautam, tad pa strautu līdz stabam ar iecirstu krustu, tad līdz strautam, kur uz stūra ir stabs ar iecirstu krustu, tad pa labi no krusta uz krustu līdz strautam, kur uz stūra ir stabs ar iecirstu krustu, pa strautu tālāk pāri Tosmares ceļam (Toβmarschen wech), kur atrodas akmens ar iecirstu krustu, tālāk uz citu akmeni ar iecirstu krustu, no tā uz akmeni ar iecirstu krustu pie Līvas ceļa, tālāk līdz Ālandes upei, kur atrodas akmens ar iecirstu krustu un tālāk līdz robežas sākumam. Vēl viens gruntsgabals ar dārzu Grobiņas miestā un viena pļava pie Liepājas ezera (Lieuaschen sehe, Lyvaschen szee), kas saucas Trēkņu lanka (Trnecknelancke, Treckenlancke). Tālāk tekstā izdevēju iespraudums, pamatots ar šīs lēņagrāmatas anotāciju LUB reģistrā: vēl viens zemes gabals noteiktās robežās. Un tālāk lēņa grāmatas teksts: vēl divu kaudžu liela pļava pie Ezeriņa (Esserin).

Paskaidrojumā izdevēji piebilst, ka ar šo lēņa grāmatu Lenepe ir saņēmis muižu, kas nosaukumu ieguva no viņa vārda – Rolavu.

LUB Abt.II Bd.1 Reg.1069. ir teikts, ka Valters fon Pletenbergs izlēņo vienu zemes gabalu Grobiņas pilsnovadā un vienu gruntsgabalu ar dārzu Grobiņas miestā un vienu pļavu pie Liepājas ezera (Lyvaschen szee), kas saucas Trēkņu lanka (Treckenelancke), un ar vēl vienu zemes gabalu, kura robežas tiks aprakstītas un pie tā divu kaudžu liela pļava pie Ezeriņa (Esserin).

Starp šīm divām publikācijām ir pretruna. Pirmajā: lēņa grāmatas tekstā ir teikts, ka izlēņo zemi un muižu Grobiņas pilsnovadā un seko šīs zemes robežu apraksts. Pašā lēņa grāmatas tekstā nekas nav teikts par otro zemes gabalu, uz to norāda tikai atsaucoties uz LUB.

LUB reģistrā savukārt norāda uz izlēņotu zemi Grobiņas pilsnovadā, nepieminot muižu un neko nesakot par šīs zemes robežām, turpretī skaidri pasaka, ka tiek izlēņots vēl otrs zemes gabals, kura robežas tiks aprakstītas. Turklāt divējas pļavas katra tiek piesaistīta savam zemes gabalam.

Bauer319 dotajā lēņa grāmatas norakstā robežu apraksts nekā nevar attiekties uz Rolavas muižu.

Pirmkārt, par Liepājas ceļu, sauca ceļa posmu no Grobiņas līdz Liepājai, bet nekad ceļu no Grobiņas līdz Durbei.

Otrkārt, pilnīgi neiedomājams ir kāds Tosmares ceļš uz austrumiem no Māteru ceļa.

Secinājums: lēņa grāmatā sniegtais robežu apraksts neattiecas uz Rolavas muižas zemēm, bet uz to, otro zemes gabalu, kas Bauera norakstā vispār nav pieminēts. Šis ir zemes gabals, kas ir identisks ar divu arklu lielo zemes gabalu, ko atrodam Livonijas ordeņmestra Bernda fon Borha 1479. gada 12 septembra lēņa grāmatā Heinriham Ostendorpam.

Livonijas ordeņmestra Valtera fon Pletenberga vārds ir saistīts ar Liepāju tai ziņā, ka viņš ir izdevis lēņa grāmatu, kas uzskatāma par ekskluzīvi nozīmīgu avotu Liepājas vēsturei – tā ir lēņa grāmata, ar kuru Ārendam Hevelim tiek izlēņots Liepājas prāmis.

Šo dokumentu Liepājas vēstures literatūras apritē pirmais ieviesa mācītājs Kārlis Ludvigs Tečs savā pirmajā Kurzemes baznīcas vēstures izdevumā jau 1743. gadā (Versuch einer curl. Kirchengesch. S.14.). Pilnajā Teča Kurzemes baznīcas vēstures otrajā daļā, kurā ir iekļauta Liepājas baznīcas vēsture (Gescichte der Kirche zu Liebau), Tečs publicē šīs lēņa grāmatas noraksta fragmentu (S.83.). No Teča šo lēņagrāmatas fragmentu ir pārpublicējis Liepājas vēsturnieks A. Vēgners savā “Liepājas vēsturē” (Gescichte der Stadt Libau, S.153.).

Ar šo dokumentu Livonijas ordeņmestrs Valters fon Pletenbergs ir izlēņojis Ārendam Hevelim prāmi pāri Līvas upei (Fehre thor Liba). Lēnī līdz ar pašu prāmi vēl nāca zemes gabals, uz kura varēja izsēt 80 pūrus labības (ein Stűck Landes von 80 Loppen Korns – ļoti savāda rakstība! Lēņu grāmatās skaitļus nerakstīja cipariem, bet vārdiem. Acīmredzot, ciparus ieviesis izdevējs teksta īsuma dēļ, jo tas publicēts parindē), divas pļavas (2 Koppel – atkal rakstītība ar ciparu!), pie Liepājas ezera, katra ar sienu divām govīm (zwey Kuh-Stede; parasti tajā laikā pļavu lielumu noteica nevis pēc govju vietām, bet kuju vietām – kuie stede. Kuja – noteikta lieluma siena kaudze.) un viena pļava, saukta par Kallioka pļavu, aiz Līvas upes aiz prāmja pretī baznīcai ar sienu vienai govij (over der Livoschen Becke, gegen der Fehr, nach gegen der Kercken, Kalliock Heuβlag genőhmt). Tātad, šajā lēņagrāmatā pirmo reizi ir dokumentāli apliecināta baznīcas esamība Liepājā un tās atrašanās vieta dienvidos no Līvas upes (tā atradās tagadējo Veco kapu rajonā). Šajā lēņa grāmatā parādās īpatnējs toponīms Kallioka pļava (Kalliock), kas šeit parādās vienīgo reizi.

Tečs vēl piezīmē, ka minētās divas pirmās pļavas “bez šaubām” ir bijušas tur, kur viņa laikā atradās pilsētai piederošais Mazais Ķaupu ciems. Tālākais lēņa grāmatas teksts Teča publikācijā izlaists un publicēta tikai izdošanas vieta un laiks: Cēsīs 1508. gada Trīsvienības ceturtdienā. Jāatzīmē, ka īpatnēja ir lēņa grāmatas datējuma rakstība: ...Donnerstag in den heiligen Pfingsten im Jahr onsers Herren 1508”

Marburgas Herdera institūta digitālajā datu bāzē ir publicēts pilns Ārenda Heveļa lēņa grāmatas noraksta teksts (Bauer381). Šo tekstu vēsturnieks Alberts Bauers kopējis no lēņa grāmatas 16. gadsimta otrās puses noraksta, koriģējot ar diviem citiem norakstiem. Šīs 16. gadsimta otrās puses noraksta izgatavotājs jau ir tulkojis lēņa grāmatas tekstu viņa laikā lietotajā vidusaugšvācu valodā un, šķiet, skaidrības dēļ dažkārt atļāvies tekstu paplašināt. Taču šajā norakstā lēņagrāmatai ir cits gadaskaitlis (...donnerdages im Pingestenn intt jar unsereβ Heren dussenttfunfhundertundachtzein), un tā tiek datēta ar 1518. gada 27. maiju. Rodas jautājums, vai pēdējā zilbe –zein, kas lēņa grāmatu padara par desmit gadiem jaunāku ir pārrakstītāja kļūda, vai kļūdains ir agrākais, Teča ieviestais datējums.

Mēs jau pievērsām uzmanību uz īpatnējo gada skaitļa rakstību (ar četriem cipariem) Teča norakstā. Sešpadsmitajā gadsimtā lēņa grāmatās gadaskaitli, kā likums, rakstīja vārdiem. Ir daži izņēmumi, kad gadaskaitlis ir apzīmēts ar diviem pēdējiem cipariem romiešu vai arābu rakstībā, bet nekad ar visiem četriem arābu cipariem. Tātad gadaskaitli ar cipariem ir acīmredzot transkribējis Tečs īsuma dēļ. Bet paliek jautājums, kur ir kļūda? Vai Tečam nulle vieninieka vietā, vai 16. gadsimta otrās puses kopētājam lieka zilbe gadaskaitļa beigās?

Herdera institūta izdevēji pieļauj iespēju, ka varētu būt pareizs datējums arī ar 1508. gada 15. jūniju, kā tas satopams agrākajā vēstures literatūrā un arī Grobiņas pilstiesas 1603/1604. gada zemes un muižu īpašnieku rēķinu sarakstā ir ierakstīts, ka Oto un Johans Dorteni ir uzrādījuši divas lēņa grāmatas uz Liepājas prāmi – vienu Vilhelma Firstenberga 1559. gadā izdotu un otru Valtera Pletenberga 1508. gadā izdotu. Paliek jautājums vai pilstiesā uzrādīti lēņagrāmatu oriģināli, vai notariālas kopijas.

Tomēr Herdera institūta izdevēji dod priekšroku vēlākajam datējumam, vadoties no cita apsvēruma. Otto fon Dortens ieguva prāmi pēc Ārenda Heveļa nāves no viņa sievas un mantiniekiem 1558. gadā. Ja pieņem, ka Hevelis lēni saņēmis 1518. gadā un miris 1558. gadā, jau tad iznāk, ka viņš nodzīvojis ļoti garu mūžu un ļoti ilgi pārvaldījis prāmi. Un agrāka lēņa saņemšana ir grūti iedomājama, kaut arī nav izslēdzama.

Tātad problēma paliek bez viennozīmīgas atbildes. Un ja tā, tad līdz šim Liepājas vēsturē viennozīmīgi pieņemtais baznīcas un prāmja pirmais dokumentālais pieminējums turpmāk būtu jāatrunā ar iespējamu variantu. Protams, nepatīkami atteikties no viennozīmīgi stingra datējuma! Vēl jo vairāk tāpēc, ka apšaubāma kļūst Liepājas baznīcas 500 gadu jubilejas atzīmēšana 1508. gadā.

Bet palūkosimies, kāda informācija vēl atrodama Herdera institūta dotajā Ārenta Heveļa lēņa grāmatas norakstā.

Pirmkārt, Ārents Hevelis ir apzīmēts, kā Liepājas prāmnieks, pārcēlājs (Arent Houell, vermann auff der Libouw) un viņam izlēņots prāmis uz Līvas (veer ... auf der Liua).

Otrkārt, par izlēņoto zemi teikts, ka tā bijusi nevis astoņdesmit, bet tikai divdesmit pūrvietu liela.

Treškārt, aiz Līvas upes (Liuaschen becke) esošās Kallioka pļavas nosaukums dots latviskai fonētikai tuvākā formā – Kalīļu vai Kaljeļu (saprotamāk būtu Kalveļu, no Kalvas) pļava (Kallieln hoyschlach).

Ceturtkārt, Ārentam Hevelim izlēņotas vēl sekojošas pļavas: a) pie Liepājas ezera (bei der Liuaschen she) divu kaudžu vietu (kuie) liela pļava, kas saucas Vurša (Vursche, citā variantā Pursche vai Puesche) pļava; b) aiz Liepājas ezera Alekšu vietā (Allexen ort) lielajos Satos (in der grossen Satten) divu kaudžu vietu liela pļava; c) divu kaudžu vietu liela pļava pret lielajiem Satiem gar lielo (Liepājas) ezeru pie Alekšu vietas; d) vēl divu kaudžu vietas pie lielajiem Satiem; e) tuvu tai pašai vietai viena kaudzes vieta starp Danšera (Dansscher) un Funka pļavām; f) viena kaudzes vieta pret mazajiem Satiem pie ezera starp Danšera pļavām; g) viena kaudzes vieta mazajos Satos.

Piektkārt, par šo lēni Ārentam Hevelim katru gadu līdz sv. Katrīnas dienai jānomaksā Grobiņas pilskungam divpadsmit Rīgas mārkas.

Diemžēl līdz šim vēsturnieki nav izmantojuši šīs Valtera Pletenberga izdotās lēņa grāmatas oriģinālu. Šis pergaments no kura gan ir norauts ordeņmestra zīmogs ir saglabājies ļoti labā stāvoklī un skaidrā rokrakstā. Tas atrodas Latvijas Valsts Vēstures arhīvā Kurzemes hercogu arhīva fondā Liepājas lietās (554. fonds, 1. apraksts. 1808. lieta 17. lp.).

Salīdzinot Bauera publicēto norakstu ar lēņa grāmatas oriģinālu, konstatējamas šādas galvenās atšķirības:

a) Bauera noraksta izgatavotājs mums nezināmu apsvērumu dēļ Ārentam Hevelim Liepājas pārcēlāja amata apzīmējumu pierakstījis klāt patvarīgi, viņš bija prāmja un muižas lēņa turētājs;

b) Ārentam Hevelim izlēņotā zeme tomēr bijusi astoņdesmit pūrvietu, un nav saprotams, kāpēc Bauera norakstā tā samazināta līdz divdesmit;

c) Bauera norakstā ir izlaista parastā formula par Ārenta Heveļa un viņa pēcteču brīvām tiesībām ordeņa mežos cirst malku, būvkokus un ogot.

Tomēr galvenais ir tas, ka šis dokuments atrisina datējuma problēmu. Tajā rakstīts: “Gegewen tho wenden donnerdages in hilligen pingstenn Int Jar unser Herren dusent vifhundert unde achteinn” (Izdots Cēsīs mūsu Kunga tūkstoš piecsimt un astotā gada Svētās Trīsvienības ceturtdienā.)

Jāatzīmē, ka minētajā arhīva lietā ir arī viens šīs lēņa grāmatas noraksts, turklāt pašā pirmajā lapā. 1622. gadā (datums nokļuvis zem zīmoga un nav salasāms) Grobiņā pie pilskunga ieradusies nelaiķa Vernera Frobēza atraitne Suzanna Haverkampa kundze, uzrādījusi divus uz pergamenta un vienu uz papīra rakstītus īpašuma dokumentus uz Liepājas prāmi un lūgusi izgatavot šo dokumentu juridiski apstiprinātu norakstu. Uzrādītie dokumenti bija: minētā Pletenberga izdotā lēņa grāmata Arentam Hevelim, ordeņmestra Vilhelma fon Firstenberga 1559. gada 17. jūlijā izdotā lēņa grāmata Oto fon Dortēzenam un 1587. gada 1. maija pirkšanas – pārdošanas līgums.

Arī šeit Pletenberga izdotās lēņa grāmatas noraksta teksts apliecina astoņdesmit pūrvietas (achtentzich Lope Korns), Kalīļu pļavu (Kalliell) un 1508. gadu (Dusent vifhundert unde Achtein) un nepiemin nekādu pārcēlāju (Vermann). Par abiem pārējiem dokumentiem runa būs tālāk.

Tātad, ar Teča publikāciju visā līdzšinējā Liepājas vēsturē ieviestais Liepājas baznīcas un Liepājas prāmja pirmā pieminējuma gadaskaitlis – 1508 – ir pareizs.

Zīmīgi, ka tieši šajā mīklaini iznirušajā 1518. gadā abu iepriekšminēto lēņagrāmatu saņēmēji parādās kopā kādā citā sakarībā. Rolavas lēņīpašnieks Rolofs fon Lenepe iesniedza ordeņa Grobiņas fogtam sūdzību par tirgotāju Hansu Utermarku, kurš nodarījis viņam zaudējumus, jo nav uzņēmis Dancigā nofraktētajā kuģī Rolofa fon Lenepes preces – gaļu, sviestu un dēļus tāpēc, ka Līvas ieteku jūrā vētra bija aizdzinusi ar smiltīm un tā trīs ar pus olekšu vietā vairs bijusi tikai divas ar pusi olektes dziļa. Kā liecinieki šajā lietā minēti Līvas muižas lēņīpašnieki Ārends un Jakobs Hoveļi, Niklass Tēvs, Hanss Vilde un citi vārdā nenosaukti “Līvā dzīvojošie”.

Par gandrīz drošu var uzskatīt Valtera fon Pletenberga Liepājas apmeklējumu(s) 1516. gadā. Dokumentētas ir šādas viņa uzturēšanās vietas:

1516. gada 20. februārī Tukumā.

1516. gada 24. februārī Mēmelē.

1516. gada 1. un 5. martā Mēmelē.

1516. gada 7. martā Sventājā.

1516. gada 11. martā Aizputē.

1516. gada 12. martā Kuldīgā.

1516. gada 15. martā Kandavā.

1516. gada 23. martā Tukumā.

1516. gada 5. aprīlī Ādažos.

No Tukuma 1516. gada 20. februārī Pletenbergs nosūtīja vēstuli Mēmeles komturam ar norādījumiem par viņa uzturēšanās nodrošināšanu Mēmelē. Jau ceturtajā dienā pēc vēstneša nosūtīšanas pats Pletenbergs bija ieradies Mēmelē (tātad vienīgais iespējamais ceļš caur Liepāju!) un veda slepenas sarunas ar Vācu ordeņa lielmestru Brandenburgas markgrāfu Albrehtu fon Ansbahu Hohencollernu par karu ar Poliju. Slepenās sarunas Mēmelē turpinājās arī turpmākās dienas. Vēl no 5. marta ir ziņa par sarunu turpināšanos. Jau atpakaļceļā 7. martā no Sventājas Pletenbergs nosūtīja vēstuli lielmestram, kurā pateicās par atsūtīto spāņu un Reinas vīnu. Neapšaubāms ir Pletenberga brauciens no Sventājas uz Aizputi caur Liepāju un mēs diezgan precīzi varam iedomāties šī apmeklējuma datumu. Tālākais Pletenberga ceļš ir nodokumentēts ar viņa lielmestram sūtītām vēstulēm no Kuldīgas, Kandavas, Tukuma un Ādažiem.

21. Rīgas arhibīskaps Tomass Šēnings

(1528 – 1539)

Rīgas arhibīskapa Tomasa Šēninga politiskajai darbībai pievērsīsimies vēlāk. Te atzīmēsim tikai to, ka 1528. gadā ievēlētais, bet vēl amatā neapstiprinātais (tas notiks tikai 1531. gadā) Rīgas arhibīskaps Tomass Šēnings droši vien 1529. gada septembra beigās vai nedaudz vēlāk ir braucis cauri Liepājai ceļā no Vācijas.

1528. gada 25. februārī ir dokumentēta viņa uzturēšanās arhibīskapa Limbažu rezidencē. Pēc tam viņš devies meklēt atbalstu pret Livonijas ordeni uz Vāciju. 1528. gada 8. septembrī viņš ir bijis Vācijas brīvpilsētā Špeierā. Šēnings 1529. gadā par savu koadjūtoru (palīgs un pēctecis amatā) izvēlējās Brandenburgas markgrāfu Vilhelmu (1498.-1563.). Vilhelms bija Prūsijas hercoga Albrehta brālis un viņu māte bija Polijas karaļa Kazimira IV meita. Tātad, Vilhelms bija Polijas karaļa Sigismunda II Augusta brālēns. Tādā veidā nodrošinājies ar Prūsijas un Polijas atbalstu Šēnings devās atpakaļ uz savu diecēzi.

1529. gada 30. jūlijā, 1. un 5. augustā ir dokumentāli apliecināta viņa uzturēšanās Lībekā. Un tālāk iezīmējas viņa mājup ceļš: 7. septembrī – Olīva, 15. septembrī Kēnigsberga un 21. septembrī Mēmele. Tālākais iespējamais ceļš tikai viens – Sventāja, Līva, u.t.t. Diemžēl par to dokumentālu liecību nav. Tikai 1530. gada 27. janvārī ir dokumentāli apliecināta viņa uzturēšanās Koknesē.

22. Livonijas ordeņmestrs Hermans fon Brigenejs, saukts Hazenkamps

(1535 - 1549)

1537. gada 5. martā Livonijas ordeņmestrs Hermans fon Brigenejs panāca izlīgumu strīdā starp Engelbrehtu Fītinghofu un Gertu (Gerd) Fītinghofu. Saskaņā ar to Gerta Fītinghofa īpašumā palika Pērkones (Parckun) un Aisteres (Ayster) ciemi.

Mūsu tēmai nozīmīga ir Livonijas ordeņmestra Hermana fon Brigeneja 1547. gada 9. februārī Rīgā izdota lēņa grāmata Oto Viselhovetam uz krogu Zībenbergā (Septiņkalnē) (kroch thonn Souenbergenn), tam piederīgo zemi un pļavām, kā arī ar diviem zvejniekiem – Matīsu Klibi un Ansi Bišopu (Mattis Klibbe unnd Heinrich Bischop) krastā pretī krogam.

Zībenbergas muiža (Hoff Siebenberg) ir atzīmēta arī 1637. gada Liepājas apkārtnes plānā. Tā atradusies pie tagadējā Jūrmalciema. Zībenbergas krogs vēlākos dokumentos bieži parādīsies kā nakšņošanas vieta ceļā no Liepājas uz Klaipēdu.

23. Rīgas arhibīskaps Brandenburgas markgrāfs Vilhelms

(1539 – 1563)

Ne Livonijas ordenis, ne Livonijas bīskapi, ne Rīgas pilsēta neatzina par likumīgu Brandenburgas markgrāfa iecelšanu par Rīgas arhibīskapa koadjūtoru. Tomēr aiz viņa stāvēja Prūsija un Polija, un ar to bija jārēķinās. 1530. gada vasarā markgrāfs Vilhelms devās ceļā uz Rīgas arhibīskapiju pa parasto maršrutu – Mēmele – Sventāja – Līva – Grobiņa. Taču te radās problēmas. 1530. gada 18. jūlijā Grobiņas fogts nosūtīja vēstuli Prūsijas hercogam Albrehtam, kurā lūdza, lai viņa brālis markgrāfs Vilhelms tūlīt nebrauktu cauri Kurzemei, bet lai paliek Mēmelē tik ilgi, kamēr viņš, vogts, par šo lietu aizrakstīšot ordeņmestram.

Savukārt,1530. gada 8. augustā Livonijas ordeņmestrs Valters fon Pletenbergs rakstīja Prūsijas hercogam vēstuli, kurā lūdza aizkavēt markgrāfa Vilhelma braucienu tik ilgi, kamēr pie viņa neieradīsies nozīmētie livoņu sūtņi. Tālākas notikumu detaļas nav zināmas. Tikai koadjūtora markgrāfa Vilhelma uzturēšanās jau ir dokumentēta 1530. gada 30. oktobrī vienā no trim Rīgas arhibīskapu rezidencēm, proti, Raunā. Nav domājams, ka markgrāfs būtu mainījis iecerēto brauciena maršrutu, un tātad droši vien pēdējais Rīgas arhibīskaps, vēl kā koadjūtors, būs braucis uz savu bīskapiju 1530. gada vasaras beigās vai rudens sākumā arī cauri Liepājai.

Vēl būdams koadjūtors, markgrāfs Vilhelms 1538. gadā apmeklēja Prūsiju. Ir dokumentēta viņa uzturēšanās Kēnigsbergā 1538. gada 25. maijā un 26. septembrī. Tuvāku ziņu par viņa brauciena maršrutu nav.

24. Livonijas ordeņmestrs Heinrihs fon Gālens

(1551 – 1557)

Livonijas ordeņmestra Heinriha fon Gālena valdīšanas laikā 1551. gada 18. novembrī Grobiņas fogts Klauss fon Streithorsts apliecināja dokumentu ar kuru Jakobs Jode nodod Heinriham Frēdem vienu zemes gabalu un vēl otru pie Liepājas ceļa (an dem Liuaeschen wege), kas atrodas starp Noldes (Nollen) robežām. Tāpat tiek nodota trīs kaudžu vietu liela pļava pie Liepājas ezera (an Liuaschen see gelegen) Maldanga (Maeldange),saukta arī par Gūdervietu (Gouderoert).

25. Livonijas ordeņmestrs Vilhelms fon Firstenbergs

(1557 – 1559)

Livonijas ordeņmestra Vilhelma Firstenberga valdīšanas laikā 1558. gada 3. februārī Grobiņas fogts Klauss fon Streithorsts izlēņoja Oto fon Dortēzenam Līvas prāmi (veher zur Liua) ar tiem pašiem noteikumiem uz kādiem tas bija izlēņots Ārentam Hevelim.

1558. gada 23. augustā Livonijas ordeņmestrs Vilhelms fon Firstenbergs lēnī nelaiķa Rolofa fon Lenepes muižu Grobiņas pilsnovadā (Rolavu), nelaiķa Johana fon Lenepes Drogas (Lieldroga) muižu Durbes pilsnovadā un Liepājas prāmi (fehre uff der Liua), kuru Oto fon Dortens bija nesen saņēmis no Grobiņas fogta Streithorsta nodeva lēnī Tomasam Horneram. Liepājas prāmi Tomass Horners tomēr neieguva. 1559. gada 17. jūlijā pie Livonijas ordeņmestra Cēsīs ieradās Oto fon Dortēzens un uzrādīja viņam Grobiņas fogta Klausa fon Streithorsta izsniegto lēņa grāmatu. Firstenbergs apstiprināja Oto Dortēzenam piešķirtās lēņa tiesības uz Līvas prāmi (veher zur Liua). (Pergamenta oriģināls ar norautu zīmogu LVVA 554. fonda 1. apraksta 9. lietā. Klausa Streithorsta izdotās lēņagrāmatas oriģināls turpat 1808. lietā 7. lp.)

Liepājas prāmja vēsture neļauj mums atstāt bez ievērības Tomasa Hornera saņemtos lēņus.

Tomass Horners pēc studiju beigšanas Kēnigsbergas universitātē 1545. gadā iestājās Livonijas ordeņa dienestā. 1555. gadā viņš Frankfurtē pie Oderas ieguva tiesību licenciāta grādu un pēc tam ieņēma Livonijas ordeņmestru sekretāra un padomnieka amatus. Viņš ir piedalījies vairākās ordeņa sūtniecībās, t.sk., pie Maskavas lielkņaza, Prūsijas hercoga un Polijas karaļa. Livonijas ordeņa pastāvēšanas pēdējos gados viņš ieguva vairākus lēņus, galvenokārt, Liepājā un tās apkārtnē.

1559. gada 5. martā Livonijas ordeņmestrs Vilhelms fon Firstenbergs izlēņoja Tomasam Horneram trīs mājas Tāšu ciemā (ausm dorfe Talsen) un vēl vienas mājas pie Rolavas, kas saucas Auniņi (Aunin). Bez tam vēl Horners dabū vienu zemes gabalu no Liepājas prāmja (vonn der fehre zur Liuaw) līdz Fītinghofa zemes robežai, kā arī brīvas zvejas tiesības Tāšu ezerā (Telsischenn sehe).

1559. gada 12. aprīlī Livonijas ordeņmestrs Vilhelms fon Firstenbergs pēc vecā Šukeļa nāves Līvā (alte Schuckell zur Liua) izlēņoja Tomasam Horneram Šukeļa māju ar tai piederīgiem īpašumiem. Šī lēņa grāmata ir nozīmīga tai ziņā, ka Šukeļa (arī Šikeļa) vārds parādīsies vēsturnieku polemikā sakarā ar Skuķu ielas nosaukumu Liepājā.

Noslēdzot Tomasa Hornera Liepājas pusē iegūto īpašumu uzskaitījumu, jāpiemin kāda lēņa grāmata, kuru izdeva jau ordeņmestrs Gothards Ketlers. 1560. gada 10 februārī. Tomasam Horneram tiek izlēņots nelielais Lieģu ciems (dorffigen Legen) Durbes pilsnovadā. Robežu aprakstā ir norāde uz Durbes ezeru (Durbische sehe) un Trumpes upi (Trumpen bech). Bez tam tiek izlēņots tukšs zemes gabals, kura robežu aprakstā ir minēti Tadaiķi (Dadeiten) un Vārtājas zemnieku zemes robežas (Warragischen bawren scheidung). Tomass Horners iegūst brīvas zvejas tiesības Durbes ezerā, kā arī Durbē dārzu un kroga vietu, kas agrāk piederējusi Tomasam Golcam.

Noslēdzot, Vilhelma fon Firstenberga valdīšanas laika Liepājas un apkārtnes notikumus, pieminēsim vēl vienu dokumentu. 1558. gada 1. maijā Grobiņas fogts Klauss fon Streithorsts izdeva dokumentu ar kuru precizēja Jakoba Jodes no Grobiņas mācītāja Frīdriha Butnera nopirkto īpašumu strīdīgās robežas. Tajā ir runa par vienu zemes gabalu pie Grīzupes (an der Grisup), un otru gar Liepājas ceļu (beim Liebawischen wege) un Berenbruck (arī Berenbrocke, tātad, jau agrākajās lēņgrāmatās minētais Ogupurvs) pie Grobiņas, tālāk ir norāde uz Tāšu ceļu (Telsschen wegk) un ceļu, ko sauc par Firksa ceļu (Virxe wegk), un pa to robeža iet līdz Toniga mežam (Tonnigeβ pusch), līdz beigu beigās robeža iziet uz Līvas lielceļu (heerstrasse nach der Liue). Šī ir pirmā liecība, kad Līvas ceļš tiek apzīmēts kā lielceļš.

Bez tam Grobiņas pilstiesai paliek divas pļavas – viena pie Ķīšupes (an der Kissenbeken) un otra pie Aklā ezera (an der Blinden sehe belegen).

Pļava pie Liepājas ezera (Liueschen sehe) ir minēta arī 1559. gada 10. aprīlī Grobiņā noslēgtajā pārdošanas līgumā starp Jakobu Šmitu un Johanu de Bēru.

26. Livonijas ordeņmestrs Gothards Ketlers

(1559 – 1562)

Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers ir cēlies no Vestfāles, kur viņa senči ir konstatējami jau 13. gadsimtā. Gothards bija Vestfāles, Melrichas, Hovestates un Neiasenes brīvkunga devītais bērns, dzimis 1517. vai 1518. gadā. Jaunībā vīņš tika pieņemts par galma jaunskungu pie Ķelnes arhibīskapa Hermana F. Vīda (Wied) (1514 – 1547.) Ja ņem vērā, ka Ķelnes arhibīskaps bija viens no 7 Vācijas impērijas kūrfirstiem, no kuru vidus vēlēja ķeizarus, tad vērīgajam jauneklim bija iespēja vērot ne tikai augstākā līmeņa sabiedrības ceremoniālās attiecības, bet arī ieklausīties runās un pārspriedumos par intrigām, no kurām perināja lielo politiku. Tā kā jaunākajam dēlam vairs uz diez kādu dižo mantojuma daļu no tēva vairs nebija ko cerēt, tad tikko sasniedzis 20 gadu vecumu (1537./38.g.) viņš devās pāri jūrai turp, kur daudzas vācu augstdzimušo ģimeņu jaunākās atvases saskatīja spožas karjeras iespējas. Viņš devās uz Livoniju un iestājās ordeņa dienestā.

Pateicoties savām prāta spējām, enerģijai un tikumīgajam dzīves veidam viņš izvirzījās pārējo ordeņbrāļu vidū. 1551. – 1552. gadā viņš jau bija Cēsīs augstajā Ordeņa šafera amatā. Tas bija ordeņa ekonoms, kuram piekrita augstākā pārraudzība pār visu ordeņa saimniecību un finansēm.

Iespējams, ka zināma nozīme bija viņa jaunībā gūtajai pieredzei Ķelnes arhibīskapa galmā, ka 1553. gadā Ordenis viņu sūtīja ar diplomātisku misiju uz Vāciju. Šī ceļojuma laikā viņš tuvāk iepazinās ar luterānismu. Vācijā viņš iepazinās arī ar Salomonu Henningu, kas kļuva par viņa privātsekretāru un mūža beigās par viņa historiogrāfu. (Henninga “Livonijas hronika”, kas aptver laika periodu no1554. gada līdz 1590. gadam, izdota Leipcigā 1595. gadā.) Pēc atgriešanās Livonijā sākas straujš pagrieziens Gotharda Ketlera karjerā. 1554. gadā viņš kļuva par Daugavpils komturu un palika šajā amatā līdz 1558. gadam. Pārvaldīdams šo ordeņa pierobežas teritoriju, Ketlers nodibināja kontaktus ar augstākajām Polijas amatpersonām, tai skaitā ar Lietuvas pārvaldītāju Nikolaju Radzivilu.

Lai izprastu Ketlera Daugavpils perioda nozīmi tālākajos vēstures notikumos, nākas atgriezties nedaudz atpakaļ, lai pārlūkotu iepriekšējos notikumus un šī laika vispārējo politisko situāciju.

Livonijas valstu feodālo valdnieku hierarhijā pirmo vietu ieņēma Rīgas arhibīskaps. Kaut arī Livonijas ordeņa valsts teritorija bija pati lielākā, un ordeņa karaspēks bija trīs reizes lielāks par arhibīskapa karaspēku, Livonijas mestrs formāli skaitījās Rīgas arhibīskapa vasalis. Protams, ka šāds stāvoklis bija par cēloni nebeidzamām savstarpējām sadursmēm.

Lai stiprinātu savas pozīcijas attiecībā pret ordeni, Rīgas arhibīskaps Toms Šēnings (1528.-1539.) par savu koadjūtoru (palīgs un pēctecis amatā) 1529. gadā izvēlējās Brandenburgas markgrāfu Vilhelmu. Vilhelmam kļūstot par pēdējo Rīgas arhibīskapu (1539.–1563.) arhibīskapija jau faktiski kļuva par Polijas protektorātu. Livoņi ilgstoši neatzina Vilhelma varas leģitimitāti. Izlīgums tika panākts tikai 1546. gadā Valmieras landtāgā ar noteikumu, ka turpmāk arhibīskaps, proti, Vilhelms nedrīkstēs izraudzīties koadjūtoru no ārzemju valdošajiem namiem bez Livonijas kārtu piekrišanas.

Tomēr Vilhelms šo solījumu neievēroja un 1546. gadā par savu koadjūtoru uzaicināja Mēklenburgas hercoga Johanna Albrehta jaunāko brāli Kristofu. (Johans Albrehts bija precējies ar arhibīskapa Vilhelma brāļa, Prūsijas hercoga meitu Annu.) Būtībā Kristofs kā personība bija visai nenozīmīga. Viņš bija tikko 18 gadu vecs, luterticīgs, ar noslieci uz vieglprātīgu dzīves veidu. Ieradies Rīgā viņš nodevās pārmērīgai dzeršanai, kāršu spēlei un kautiņiem. Tā 1559. gadā viņš sakāvās ar iespaidīgo Rīgas virsbīskapijas vasali Rozenu.

Bet tieši tāpēc Kristofs bija noderīgs Polijas karalim Sigismundam II Augustam. Zinot, ka Livonijas ordenis necietīs Kristofa iecelšanu, viņš redzēja perspektīvā iespēju iejaukties Livonijas iekšējās lietās.

1556. gadā arhibīskapa Limbažu rezidencē notika arhibīskapijas mantāgs ar Polijas, Prūsijas un Mēklenburgas sūtņu piedalīšanos. Iespaidīgākie vasaļi bija uzpirkti (Johanam fon der Pālenam vien no Mēklenburgas hercoga tika izmaksāti 2000 dālderu) un mantāgs pieņēma lēmumu, kas atļāva arhibīskapam Kristofu iecelt par koadjūtoru.

Šai pašā laikā par Livonijas ordeņa karaspēka virspavēlnieku tika iecelts vecā ordeņmestra Heinriha fon Gālena koadjūtors Vilhelms fon Firstenbergs. Būdams 20 gadus (1535.-1554.) Daugavpils komturs, viņš bija spiests pastāvīgi konfliktēt ar Lietuvu dažādos robebežstrīdos un pierobežas sadursmēs. Šī pieredze bija viņu padarījusi par sirdīgu poļu un lietuviešu ienaidnieku. Tagad klāt pie visa ordenim izdevās pārtvert Rīgas arhibīskapa vēstuli brālim, Prūsijas hercogam ar lūgumu iebrukt Kurzemē un bloķēt Livonijas ostas. Tā rezultātā 1556. gada 16. jūnijā Livonijas ordenis, pārējie bīskapi un Rīgas pilsēta pieteica Rīgas arhibīskapam karu.

Ordeņmestra fon Gālena uzdevumā Gothards Ketlers 1556. gadā dažas nedēļas pirms Meteņiem devās caur Lietuvu, Poliju, Silēziju un Saksiju uz Lībeku. Tur Ketlers paskaidroja Livonijā izveidojušos situāciju un aicināja Lībeku sūtīt uz Livoniju landsknehtus. Tā kā Lībekai bija svarīgi saglabāt savas tirdzniecības pozīcijas Rīgā, tad Ketlers varēja no Travamindes nosūtīt uz Rīgu četrus atlasītus labu landsknehtu karogus, un rīdzinieki pameta savas maltītes un dievkalpojumus, lai skrietu uz ielas skatīties kā, bungu rīboņas pavadīti, soļo raibi tērptie Ketlera savervētie landsknehti.

Kara darbības sākums bija ordenim labvēlīgs. Jau 18. jūnijā Firstenberga karaspēks nodedzināja Raunas pilsētu un nākošajā dienā ieņēma arhibīskapa Raunas pili. 28. jūnijā tika aplenkta arhibīskapa rezidences pils Koknese un nākošajā dienā ieņemta. Arhibīskapu saņēma gūstā un ieslodzīja sākumā Smiltenes pilī, vēlāk pārveda uz Gaujienas pili. Arhibīskapa koadjūtors Kristofs, kura pārvaldīšanā arhibīskaps bija nodevis Turaidas pili, turpat arī kā gūsteknis tika ieslodzīts.

Pēc Heinriha fon Gālena nāves 1557. gada 30. maijā Firstenbergs kļuva par ordeņmestru. Pēc diezgan garām iekš un ārpolitiskām peripētijām Polijas karalim beidzot izdevās panākt vienošanos ar lietuviešiem un viņš 1957. gada 19. augustā formāli Firstenbergam pieteica karu. 24. augustā apvienotais poļu-lietuviešu ap 80000 vīru lielais karaspēks izvietojās nometnē Kurzemes pierobežā Pasvalī. Livoņi varēja savākt tikai kādus 7000 bruņinieku, dažus tūkstošus latviešu zemnieku un 6 karogus ārzemju algotņu.

Tomēr šis karš beidzās bez asinsizliešanas. 31. augustā Pasvalī ieradās ordeņa delegācija un parakstīja divus līgumus. Pirmo starp mestru un arhibīskapu. Arhibīskaps Vilhelms un viņa koadjūtors Kristofs tika atjaunoti amatā, turklāt tika garantēts, ka Vilhelms jebkurā laikā var nodot savu amatu Kristofam. Otrs līgums tika noslēgts starp Polijas karali un mestru par nenozīmīgiem Livonijas – Lietuvas robežstrīdu un tirdzniecības jautājumiem. Taču karalis pieprasīja, lai Firstenbergs 14. septembrī personīgi ierastos Pasvalī apstiprināt šos līgumus. Ceremonija bija Firstenbergam pazemojoša. Viņam bija kājām, kailu galvu jāiet divus kilometrus cauri poļu karaspēka nometnei līdz karaļa teltij. Te nu mestram bija jānoslēdz vēl trešais līgums, proti – Livonijas un Lietuvas savienība pret Maskavu. Līgumā bija noteikts, ka poļiem palīdzība livoņiem jāsāk sniegt tikai pēc 5 gadiem, turklāt ne palīdzības lielums, ne veids netika atrunāti. Tā kā livoņi 1554. gada līgumā ar Krieviju bija apsolījuši neslēgt savienību ar Poliju, tad Krievijas cars Ivans IV Bargais varēja uzskatīt, ka Livonija ir lauzusi mieru ar Krieviju. Tā kā Krievija šajā laikā atradās pamiera attiecībās ar Poliju un bija panākts miers ar Zviedriju, tad Krievija varēja netraucēti stāties pie Livonijas iekarošanas. 1558.gada 22. janvārī Ivans IV deva savam karaspēkam pavēli iebrukt Latgalē un Tērbatas bīskapijā.

Neiedziļinoties Livonijas kara peripētijās, tomēr atsevišķas interesantas detaļas pieminēsim. Tā Rennera hronika apraksta šādu gadījumu 1558. gada 10. februārī: Cēsu Ordeņa šafers Bernts fon Hevels (varbūt Ārenta Heveļa, kam Pletenbergs tieši pirms 50 gadiem bija izlēņojis prāmi Liepājā, pēcnācējs?) devās no Cēsīm pret krieviem Igaunijā ar 8 lielgabaliem, 103 vācu jātniekiem un 500 latviešu karavīriem. Viņiem ierodoties Paidē, igauņu zemnieki sūdzējās, ka latviešu karavīri esot laupījuši zosis, vistas, aitas un citas mantas. “Šiem latviešu zemniekiem,” raksta Renners, “bija muguras un krūšu bruņas un šķēpi. Par to, ka viņi bija “organizējuši” pārtiku, vainīgajiem vajadzēja novilkt bruņas, izģērbties un viņus nopēra.” Šīs epizodes aprakstu Renners nobeidz ar teikumu: “ Pēc tam viņi atkal ietērpās bruņās un devās kopā ar šaferu uz Rakveri, lai kautu krievus”. Tālāk vēl Renners paskaidro: “Ar pēršanu šai zemē ir tā, ka kungi tādējādi zemniekus tur spaidos, jo no pēršanas viņi baidās vairāk nekā no galvas nociršanas. Ja viņus šādi neturētu spaidos, tad neviens vācietis šai zemē nevarētu dzīvot. Tik stipri un spēcīgi viņi ir, salīdzinot ar vāciešiem.”

Mums šī ir vienīgā 16. gadsimta dokumentālā liecība par to, ka latviešu karavīriem bijušas bruņas. (Dunsdorfs E. Speke A. Latvijas vēsture 1500-1600. 133.lpp.) Te nu ir vieta atcerēties tautas dziesmu, uz kuru savā laikā norādīja Teodors Zeids:

Ko domāji, tautu dēls

Bajāros iestādams?

Ne tev tādi brūni svārki,

Ne barota kumeliņa.

Zeids: “Jau agrāk literatūrā pareizi atzīmēts, ka vārdi “brūni svārki” laiku gaitā pārprasts un še tekstā bijis “bruņu svārki”. Ilgajā nebrīvības laikā, kad pastāvēja zemniekiem daudzi un dažādi ieroču nēsāšanas aizliegumi, vārdi “bruņu svārki” pārveidojušies uz neizteiksmīgo brūni svārki. Turklāt “kumeļš, kumeliņš” ir parastais kaujas zirga apzīmējums. (T.Zeids. Feodālisms Livonijā. R. 1951. 49.lpp.) Tātad latviešu bajāriem bija bruņas, šajā gadījumā to nebija šim tautu dēlam.

Nesastapuši pretestību, krievi izsiroja vienu novadu pēc otra. 19. jūlijā viņi ieņēma Tērbatu un Tērbatas bīskapu Hermani aizveda gūstā.

Jāatzīmē, ka jau 1557. gada septembrī G. Ketlera privātsekretārs S. Hennings atradās Pasvalī. Tātad Ketleram jau bija aiz Firstenberga muguras kontakti ar Polijas karali. Neskatoties uz to, Ketlers turpināja lišķēt Firstenbergam un tas, nenojauzdams nodevību, 1958. gadā iecēla Ketleru par Vīlandes komturu, t.i. amatā, ko saņem tikai mestra palīgs un pēcnācējs. Pasvalis un izvairīšanās no cīņas pret krieviem bija sagrāvuši Firstenberga autoritāti. Ordenī pieauga poļu partijas, kas uzskatīja, ka ordenis viens nespēj karot ar Krieviju, ietekme. 1558. gada 9. jūlijā Valkā sapulcējās ordeņa kapituls, kurā poļu partija panāca Gotharda Ketlera iecelšanu par mestra koadjūtoru.

1558. gada rudenī livonieši mēģināja atgūt Tērbatu. Taču pēc sekmīga karagājiena sākuma Gothards Ketlers, nonācis līdz Tērbatas mūriem, nesāka uzbrukumu, bet devās projām un steidzās uz Rēveli. Viņam svarīgāk likās aizkavēt dāņu nostiprināšanos Igaunijā nekā atgūt Tērbatu.

Par kādu livoniešu reidu Krievijā 1558. gada rudenī vēstī Rennera hronika: “... daugavpilieši un rēzeknieši ar 150 zirgiem un 80 karakalpiem, 3000 zemniekiem un 2 lielgabaliem devās Krievijā uz Krasnogorodsku. Nonākot pie robežas, viņiem uzbruka krievi, bet viņi necieta zaudējumus. Viņi dedzināja tālu un plaši, daugavpilieši kreisajā, rēzeknieši labajā pusē. Sevišķi zemnieki, ko vien varēja, nosita un izpostīja. Viņi aizdedzināja Krasnogorodskas pilsētu un divus klosterus un apmetās pils priekšā. Pils bija visapkārt nocietināta ar baļķu celtnēm, kas bija piepildītas ar zemi un akmeņiem. Krievi šāva no pils ar svina lodēm, bet nenodarīja zaudējumus, turpretim [aplencēji] nošāva vienu krievu. Reiz krievi, skaļi kliegdami uzbruka, bet viņus atdzina atpakaļ pilī. Kad vācieši vienu nakti bija aplenkuši pili, viņi no rīta devās prom. Pa priekšu izsūtīja avangardu, aiz tā veda laupījumu, un lielais kara pulks sekoja aiz tā...”

E. Dunsdorfs šī Rennera hronikas vēstījuma sakarā atgādina latviešu tautas dziesmas:

Zila zaļa gaisma ausa,

Iesarkana saule lēca.

Vai tie mani bāleliņi

Krievu pili dedzināja?

Sarkan’ bija vakarpuse,

Rīta puse sarkanāka;

Tur tie mani bāleliņi

Krievu pili dedzināja. (Dunsdorfs E., Spekke A. Latvijas vēsture 1500 – 1600. 137. – 138. lpp.)

1559. gada janvārī krievi otrreiz iebruka Livonijā, 17. janvārī pie Tirzas sakāva Rīgas arhibīskapa karaspēku, bet februārī pie Gulbenes - otrreiz. Visas Vidzemes pilsētiņas tika nodedzinātas un Vidzeme nopostīta līdz pat Daugavai.

1959. gada sākumā Rīgā kādā ordeņa brāļu sanāksmē Ketlera piekritēji izsludināja viņu par mestru un ar 21. februāra rakstu pilnvaroja vest sarunas ar Polijas karali par palīdzību karā pret krieviem. 12. martā Ketlers jau ir Bauskā, lai caur Viļņu dotos uz Krakovu pie Sigismunda II Augusta. Viņa mērķis ir panākt likumīgā mestra Firstenberga atcelšanu un Polijas palīdzību karā pret Krieviju. Ketlers Krakovā uzturējās līdz 1959. gada maijam. Karalis par palīdzību prasīja Daugavpili, Koknesi, Ikšķili un Bausku, kā arī Rīgu, kaut arī par pēdējo Ketleram nebija nekāda teikšana.

Arī Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms savus pārstāvjus – domkapitula dekānu Jakobu Meki un Bērzaunes kungu Heinrihu fon Tīzenhauzenu sūtīja turpināt sarunas ar karali. Viņiem bija uzdots sameklēt Ketleru un vest sarunas kopīgi. Taču viņi Krakovā ieradās par vēlu. Ketlers jau bija aizbraucis uz Vīni pie ķeizara, bet Sigismunds Augusts viņus nepieņēma.

Pa to laiku 1559. gada maijā Ketlers Vīnē tikās ar Vācu impērijas ķeizaru un gatavojās braukt uz Augsburgu, kur bija sanācis reihstāgs, lai zondētu, uz kādu atbalstu var cerēt no Vācu impērijas. Taču uz Augsburgu aizbraukt Ketleram neiznāca laika. Viņš uz turieni ar 1559. gada 26. maijā izrakstītu akreditācijas vēstuli savā vietā aizsūtīja Georgu Zībergu. (Die Aufzeichnungen des rigaschen Ratssecretaers Johann Schmiedt zu den Jahren 1558 – 1562., Leipzig, 1892. S.33. Turpmāk – Šmita hronika.) Reihstāgā gan Livonijas jautājums tika pacelts, bet nekāds nozīmīgs lēmums sagaidāms nebija.

Livonijas jautājuma risinājums bija atkarīgs no Polijas karaļa Sigismunda II Augusta. Tāpēc būtu vietā daži vārdi, kas raksturotu viņa personību.

1548. gada 1. aprīlī Krakovā 88 gadu vecumā nomira Polijas karalis Sigismunds I (Vecais). Viņš bija precējies ar Milānas hercoga meitu Bonu Sforcu – viltīgu, varaskāru un atriebīgu sievieti. Šajā laulībā arī bija dzimis Sigismunds II Augusts. Zēns bija apdāvināts , bet audzināšanas rezultātā, kuras saturs bija izpriecas un rotaļas, viņš izauga izlutināts un nespējīgs uz nopietnu darbu.

1526. gadā, kad viņam palika 6 gadi Lietuvas augstmaņi Lietuvas seimā viņu pasludināja par Lietuvas lielkņazu un turpat nodeva viņam uzticības zvērestu. Tādā veidā lietuvieši cerēja nākamā Polijas karaļa personā iegūt atbalstu cīņā pret poļu magnātu dominanci. 1529. gadā Sigismundu atlaida uz Viļņu, kur notika desmitgadīgā Lietuvas lielkņaza kronēšanas ceremonija, bet nepilngadības dēļ viņš Viļņā palikt nevarēja. Divdesmit četru gadu vecumā viņš apprecēja vācu imperatora Ferdinanda I meitu Elizabeti un, neskatoties uz mātes un poļu panu iebildumiem aizbrauca dzīvot uz Viļņu un apmetās dzīvot Lejas pilī. (Viļņā bija divas pilis. Viena atradās Ģedimina kalna galā, no kuras ir saglabājušās drupas. Lejas pils atradās Ģedimina kalna piekājē, laukumā līdzās Svētā Staņislava katedrālei. Tagad lietuvieši

ir atrakuši šīs pils pamatus un uz tiem būvē pili atjaunojuši.)

Taču Elizabete drīz vien nomira. Sigismunds Augusts kādu laiku smagi pārdzīvoja šo zaudējumu, bet pēc tam sāka nodoties izpriecām. Lejas pilī dienu un nakti skanēja mūzika, viss toreizējās Viļņas sabiedrības zieds šeit pulcējās uz ballēm un maskarādēm.

Lietuvas sabiedrībā šajā laikā lielākā ietekme un noteicošais vārds bija diviem brālēniem Nikolajiem Radziviliem ar iesaukām Rudais Radzivils (1512.-1584.) un Melnais Radzivils (1515.-1565.).

Melnais Radzivils bija Viļņas vojevoda. Viņa latifundijas atradās tagadējā Ukrainas Volīnijas apgabalā un Rietumu Baltkrievijā. Viņš titulējās kā Olikas un Ņesvižas hercogs. Ar viņa pēcnācējiem saradosies Gothards Ketlers.

Rudais Radzivils bija Lietuvas lielkanclers un lielhetmanis. Viņa īpašumā bija Birži un Dubina. Arī Biržos pa laikam Ketleri būs sastopami.

Rudajam Radzivilam bija māsa Barbara Radzivila (Radvilaite), kas 17 gadu vecumā bija izprecināta Novogrudkas vojevodam sešdesmigadīgajam grāfam Haštoldam. Pēc četriem gadiem grāfs nomira un Barbara atgriezās Viļņā, kur kopā ar savu brāli Rudo Radzivilu un brālēnu Melno Radzivilu kļuva par neiztrūkstošu izpriecu apmeklētāju Lejas pilī. Sigismunds Augusts iemīlējās skaistajā jaunajā atraitnē. Radzivili noorganizēja 1547. gada septembrī slepenu salaulāšanu. Par laulībām zināja tikai pieci cilvēki – ksendzs, kas laulāja, abi Radzivili un Barbaras māsa Anna ar savu vīru. Jauno sievu aizveda un noslēpa Dubiņģu pilī. Tomēr ziņas par noslēgto laulību izplatījās. Lietuvā līksmoja, Polijā bija neapmierināti. Sevišķi jau Sigismunda Augusta māte Bona centās šīs laulības izjaukt.

Gadu pēc šīm laulībām 1548. gada 1. aprīlī nomira Sigismunds Vecais. 17. aprīlī Sigismunds Augusts sasauca Viļņā Lietuvas seimu, kurā paziņoja par noslēgto laulību un lūdza atzīt Barbaru par Lietuvas lielkņazieni. Turpretim Polijā Barbaru atteicās atzīt un tikai ar lielām pūlēm Sigismundam Augustam izdevās panākt 1550. gadā viņas kronēšanu par Polijas karalieni. Taču jau pēc gada viņa nomira. Runāja pat, ka Bona esot viņu noindējusi. Sigismunds Augusts kājām nogāja aiz Barbaras zārka visu ceļu no Varšavas līdz Viļņai. Viņas sarkofāgs ir apskatāms Viļņā Lietuvas valdnieku mauzolejā zem Sv. Staņislava katedrāles grīdas. (Viļņā kapelā, kas atrodas virs vienīgajiem saglabājušamies pilsētas vārtiem ( Aušras vārti) glabājas viens no lielākajiem Lietuvas katoļu svētumiem – Madonnas brīnumdarītāja svētbilde. Tās īpatnība ir tā, ka madonna ir bez bērniņa. Kad nesen restauratori noņēma sudraba apkalumu un gleznu attīrīja no gadsimtu veidotā nomelnējuma, atklājās pārsteidzoša Madonnas portretiskā līdzība ar citās gleznās redzamajiem Barbaras portretiem.)

Sigismunds II Augusts vēl stājās trešajā laulībā ar Austrijas ekshercogieni, Mantujas hercoga Franciska Gonzagas atraitni Elizabeti, no kuras viņš šķīrās pēc diviem gadiem. Laiku karalis pavadīja pastāvīgā uzdzīvē devīgu dāmu sabiedrībā. Politiskajā ziņā viņš palika pilnīgā Lietuvas magnātu Radzivilu ietekmē.

Polijas seims neatbalstīja karaļa Livonijas politiku. Šļahta atsaucās uz 1557. gada pamieru ar Krieviju. Tāpēc Sigismunds II Augusts ierosināja sarunas ar Livonijas pārstāvjiem pārcelt uz Viļņu, kur cerēja uz Lietuvas magnātu atbalstu, kuru interesēs bija savu varu paplašināt uz Livonijas rēķina.

1559. gada jūnija otrajā pusē Sigismunds Augusts ieradās Viļņā, kur 31. augustā noslēdza līgumu ar Ketleru, bet 15. septembrī ar Rīgas arhibīskapa sūtņiem. Lai apmierinātu Polijas seimu, līgumi tika slēgti tikai Lietuvas vārdā, lai nomierinātu caru, karalis uzsvēra, ka viņš paliek uzticīgs pamiera līgumam ar Krieviju un slēdz līgumu ar Livoniju nevis kā sabiedroto, bet kā ar savu klientu, ko pret zināmiem nosacījumiem apņemas aizsargāt. Atdodoties Lietuvas protektorātā, Ketlers nodod karalim ķīlas valdījumā visu sēļu zemi no Drujas līdz Aizkrauklei un Bauskas, Sēlpils, Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas komturejas un fogtejas ar tiesībām ordenim pēc kara tās izpirkt par 600 000 florīniem (guldeņiem). Tāpat Rīgas arhibīskaps nodeva karalim Viļaku, Lubānu, Lielvārdi, Biržus ar tiesībām izpirkt par 100 000 florīniem.

Ar šiem līgumiem Polija ieguva vienu sesto daļu no visas Livonijas. Turklāt izpirkšanas maksa bija tik augsta, ka Livonija nevarēja nekad cerēt šos īpašumus izpirkt. Tāpēc tiek izteikts viedoklis, ka jau šajās sarunās Viļņā Ketleram varēja būt slepena vienošanās ar karali par Livonijas sekularizāciju nākotnē. Šādu pieņēmumu apstiprina divi vēlāki notikumi. Pirmkārt, jau 1560. gada 5. aprīlī Ketlers Rīgā slepeni apspriedās ar 13 citiem ordeņa amatvīriem, galvenokārt Kurzemes, par savām laulībām, ordeņa likvidēšanu un sekularizēto zemju sadalīšanu starp ordeņa amatpersonām. Otrkārt, 1561. gada 29. aprīlī Jelgavā, pieņemot Igaunijas delegātus, Ketlers paziņoja, ka Polijas karalis solījis viņu atstāt par vienīgo kungu vēl neiekarotajās Livonijas zemēs.

Ketlers 1559. gada 7. septembrī atgriezās Rīgā (vēl 12. 13. un 14. septembrī bija Rīgā) un mēneša vidū sasauca Cēsīs ordeņa kapitulu, kur paziņoja, ka karalis tikai tad sniegs palīdzību, ja Firstenbergs atteiksies no mestra amata. Kapituls nostājās Ketlera pusē un 1560. gada aprīlī Firstenbergs atdeva zīmogu Ketleram.

Jau 1559. gada vasarā Livonijas zemju landtāgā Rīgā izskanēja noteikta prasība atgūt krievu ieņemto Tērbatu. Septembra beigās karagājiena sagatavošana tuvojās noslēgumam. Ieradās visu Rīgas arhibīskapam pakļauto zemju lēņu karaspēki un salīgtie landsknehti. Par šo spēku pavēlnieku arhibīskaps Vilhelms iecēla savu koadjūtoru Kristofu. Viņa vadībā nonāca Rīgas arhibīskapijas lēņa karaspēks, Kurzemes un Sāmsalas bīskapijas karaspēks, kā arī Rīgas pilsētas no jauna saformētās jātnieku un kājnieku vienības. Ordeņa karaspēku komandēja pats Gothards Ketlers. Karagājiena mērķis bija Tērbatas bīskapijas zemes un Tērbatas pilsētas atbrīvošana no krievu okupācijas, turklāt, kā viens tā otrs karaspēka pavēlnieks cerēja,

ka atgūto, bez zemes valdnieka palikušo Tērbatas bīskapiju dabūs savā varā.

Jau 1559. gada oktobra vidū Ordeņa karaspēks bija iegājis Tērbatas bīskapijas zemē un līdz ar to lauza līdz 1. novembrim ar krieviem noslēgto pamieru. 8. novembrī Ketlera vadītie ordeņa spēki 2 jūdzes no Tērbatas pie Nuges baznīcas apvienojās nometnē ar Kristofa karaspēku. 11. novembrī Kristofs ar 6 jātnieku vienībām un 100 kājniekiem iesaistījās kaujā ar 500 vīru lielu krievu vienību. Tie, zaudējuši 400 vīrus atkāpās uz Tērbatu.

19. novembrī livoniešu karaspēks nonāca pie Tērbatas, ko krievi gada laikā bija pamatīgi nocietinājuši un bagātīgi apgādājuši ar lielgabaliem. Pēc divām dienām krievi mēģināja nesekmīgu izbrukumu – vācieši tos atsita un gandrīz ielauzās aiz bēgošajiem krieviem caur vārtiem pilsētā. Ielauzties neizdevās tikai tāpēc, ka izšķirošajā mirklī klāt nebija pietiekoši daudz landsknehtu un kājnieku. Vācu spēkus arī nomāca krievu artilērijas uguns. Tagad nu vajadzēja pilsētu turēt ilgstošā aplenkumā. Taču nesaskaņas livoniešu nometnē turpmākus uzbrukumus padarīja neiespējamus. Ketlers nevēlējās kavēties ar Tērbatas aplenkšanu, bet doties ar saviem spēkiem karagājienā uz Krieviju. Kristofs bija pārliecināts, ka Ordeņa ļaudis (Ketlers) negribēja nopūlēties ar Tērbatas ieņemšanu tāpēc, ka aiz viņiem stāvēja citi, kam ieņemtā Tērbata pienāktos pēc likumīgām tiesībām (Kristofam). To starp krieviem izdevās Tērbatas garnizonu pastiprināt vēl ar 1000 vīriem. Tā nu livonieši 29. novembrī pameta Tērbatas aplenkšanu un devās uz ziemas nometni 2 jūdzes atpakaļ uz Falkenavas klosteri. Šeit ordeņa spēki saņēma bagātīgu aprūpi, kamēr pārējie nonāca lielā trūkumā. Sevišķi jātnieku vienības, kas lopbarības trūkuma dēļ kļuva pilnīgi kaujas nespējīgas. Tāpēc Kristofs bija spiests saviem jātnieku dienesta muižniekiem dot līdz jaunajam gadam atvaļinājumu, lai tie mājās varētu atkopt savus zirgus. Tika dots solījums atgriezties kara nometnē uz Jaungadu ar pārtikas un furažas krājumiem. 1559. gada 13. decembrī Kristofs ieradās Limbažos , kur uzturējās pie viņa atbraukusī mīlošā māte, Mēklenburgas hercogiene Anna. (Bergengruen A. Hertzog Christoph von Meklenburg, letzter Koadjutor des Erzbisthums Riga. Reval, 1898. S. 114 – 136.)

Par ārkārtīgi interesantu notikumu šī karagājiena laikā pavēsta Rennera hronika. 1559. gada 22. oktobrī netālu no Tērbatas vācieši izsituši krievus no viņu nometnes, bet krievi varonīgi cīnījušies un notriekuši “kuršu zemnieku karodznieku (kas arī ir zemnieks un ko sauc par kuršu ķēniņu) no zirga. Viņš ar karogu patvērās mežā un otrā dienā neskarts ieradās nometnē”.

Karodznieks (Fenrich) pēc 16. gs. Kārtības bija kaujas grupas komandieris, jo kaujas burzmā karojošās puses orientējās pēc karoga. Kuršu koniņš (jādomā, Peniķis) tātad bija latviešu spēku komandieris. (Dunsdorfs E., Spekke A. Latvis vēsture... 134.lpp.)

Decembra vidū mestrs Gothards Ketlers “aplenca Laises pili, apšaudīja to un divas reizes mēģināja ieņemt, bet bez panākumiem. Še mestrs pazaudēja dažus simtus labāko kareivju un rēveliešu virsnieku Volfu Štrasburgu. Tā kā bija pienākusi ziema un kara laime nebija smaidījusi, un bija aptrūcis arī naudas, tad kareivji sadusmoti izklīda. Pulvera krājumus un lielgabalus aizveda uz Vīlandi.” (Baltasars Rusovs. Livonijas kronika. R.1926. 80. lpp.)

Ketlers vairs nedomāja par kara turpināšanu atklātā kaujas laukā. Tagad livoniešiem atlika tikai nocietināties pilsētās un pilīs un gaidīt krievus.

Lai dabūtu naudu landsknehtu līgšanai Ketlers 1559. gada 6. decembrī par 30 000 mārkām pārdeva Rīgas pilsētai Vecmuižu ar 100 zemnieku mājām.

1560. gada 6. aprīlī par 50 000 guldeņiem Ketlers ieķīlāja Grobiņas novadu Prūsijai ( Grobiņa, Nīca, Bārta, Rucava, Sventāja, Palanga un Līva).

1560. gada sākumā krievi sāka trešo Vidzemes postīšanu. 9. februārī krita pēdējais ordeņa cietoksnis austrumos – Alūksne. Lietuviešu spēki izvietojās Lietuvai ieķīlātajās pilīs un mierīgi noskatījās, kā krievi posta Vidzemi. Pretēji Viļņas līgumam poļi pieprasīja, lai visās Livonijas pilīs izvietotu lietuviešu garnizonus. Sarunu vešanai Sigismunds Augusts 16. martā sūtīja uz Rīgu Kasparu Kužeņecki, kas tur ieradās 10. aprīlī. Karaļa sūtnis izteica pārmetumus par Alūksnes cietokšņa atdošanu krieviem un pieprasīja uz laiku nodot poļiem visus Livonijas cietokšņus. Vienošanās netika panākta.

Kurzemes bīskaps Johans IV Monnighūzens (Minhauzens) 1559 gada 26. septembrī pārdeva par 30 000 dālderu savas Kurzemes un Sāmsalas bīskapijas Dānijas karalim Frīdriham II, kas tās savukārt atdeva savam brālim, 19 gadus vecajam hercogam Magnusam apmaiņā pret viņa mantojuma daļā esošo Holšteinu. 1560. gada 16 aprīlī Magnuss ar savu Dānijā savervēto karaspēku ieradās Sāmsalā Ārensburgā (Kuresāre) lai pārņemtu savā valdījumā iegūto zemi un pasludināja sevi par “igauņu un latvju zemju kungu un Livonijas karali no Dieva žēlastības.

Mēklenburgas Kristofs, kas sevi uzskatīja par Rīgas arhibīskapijas un pārējo bīskapiju mantinieku ne pa jokam bija nobažījies par vēl viena pretendenta parādīšanos. Tāpēc maija vidū Kristofs atbrauca uz Ārensburgu, lai tiktos ar Magnusu. Viņi vienojās kopā doties uz 18. jūnijā uz Rīgu, lai trīspusējās sarunās panāktu vienošanos ar Gothardu Ketleru.

Savukārt, Kaspara Kužeņecka neveiksmīgās misijas dēļ 3. jūnijā Polijas karalis Sigismunds Augusts uz sarunām ar Ketleru un Rīgas arhibīskapu Vilhelmu sūtīja Viļņas vojevodu Radzivilu Rudo. Sarunas sākās 11. jūnijā Sēlpilī. Ketleru tajās pārstāvēja S. Hennings un ordeņa landmaršals F. Šalls fon Bells, arhibīskapu – viņa koadjūtors Kristofs. Tagad Radzivils saņēma solījumu, ka livonieši uzņems lietuviešus savās pilīs, bet tās nepāries Polijas karaļa īpašumā, karalim paliks tikai 1559. gadā ieķīlātie īpašumi.

15. jūnijā Sēlpils apspriedes dalībnieki ieradās Rīgā, kur 18. jūnijā bija paredzētas sarunas ar hercogu Magnusu, bet ne viņš, ne viņa pārstāvji uz tām neieradās. Rīdzinieki ar lielu godu uzņēma Radzivilu.

22. jūnijā Ketlers ar Kristofu viņu pieņēma Daugavgrīvas cietoksnī un Radzivils apsolīja divu nedēļu laikā atsūtīt lietuviešu spēkus palīgā Livonijai.

Jūnija beigās Bauskā tiešām ieradās 14 000 vīru liela lietuviešu armija Viļņas pilskunga Hieronīma Hodkēviča vadībā. Otra, 15 000 vīru liela armija Aleksandra Polubinska vadībā izvietojās Livonijas pierobežā pie Ludzas.

Vēl 19. jūlijā Hodhēviča spēki atradās Sēlpilī, bet livoņi bija sapulcināti Trikātā. Ketlers uzturējās Daugavgrīvas cietoksnī. 1560. gada 17. jūlijā viņš uzaicināja savu landmaršalu un lietuviešu spēku pavēlnieku Hodkēviču doties uz Gaujienu, lai tur apvienotiem spēkiem cīnītos pret krieviem. Hodkēvičs pārcēlās pie Aizkraukles pāri Daugavai un 28. jūlijā ieradās Rīgas arhibīskapijas valdījumos, bet 6. augustā apstājās Piebalgā un gaidīja mestru, kam bija jāatved ordeņa spēki.

Kristofs savukārt gribēja tāpat kā iepriekšējā gadā nostāties Rīgas arhibīskapijas spēku vadībā. Viņš gan bija saņēmis sūdzības, ka tie nav pienācīgi apbruņoti un apgādāti. Tomēr karaspēks bija sapulcēts un gaidīja pavēli doties ceļā.

Bet pēc tam, kad Magnuss noteiktajā dienā Rīgā uz sarunām nebija ieradies katastrofāli saasinājās attiecības starp Magnusa karavīriem un Ordeņa spēkiem. Tieši tagad, kad vajadzēja kopā doties pret krieviem, naidīgā Magnusa karaspēka atstāšana aizmugurē varēja kļūt sevišķi bīstama. Karā doties nevarēja, pirms mieru nebija noslēguši paši zemes kungi. Tāpēc tā vietā, lai dotos uz Piebalgu, Ketlers, devās uz landtāgu Pērnavā, kur 1. augustā paredzēja tikties ar hercogu Magnusu un noslēgt ar viņu pamieru. Tur ieradās arī Rīgas arhibīskaps Vilhelms un koadjūtors Kristofs. 6. augustā Ketlers ar Magnusu noslēdza pamieru līdz nākošā gada Lieldienām, kas vēlāk tika pagarināts. Tomēr atteikties no tiesībām uz Pilteni Magnusu pierunāt Ketleram nekā neizdevās un cerības uz šo Kurzemes daļu vajadzēja atmest.

Kamēr Pērnavā risinājās sarunas, livoniešu spēki, nesagaidījuši leišus, atstāja Trikātu un devās uz Ērģemi. Livoņi nezināja, ka tur atrodas 12 000 vīru liels krievu karaspēks kņaza Barbatina vadībā. 2.augustā trīs livoniešu karogi landmaršala F. Šalla fon Bella vadībā devās uzbrukumā un cieta iznīcinošu sakāvi. Vienpadsmit ordeņa komturi un pats landmaršals krita krievu gūstā. Pilnīgi tika iznīcināti abi arhibīskapa un kuršu novadnieku (ķoniņu) karogi.

Kad Ketlers Pērnavā 5. augustā dabūja zināt par sakāvi pie Ērģemes, viņš deva rīkojumu palikušajiem ordeņa spēkiem atiet uz Valmieru.

Šai pašā laikā 40 000 vīru liels krievu karaspēks aplenca spēcīgāko Livonijas cietoksni Vīlandi, kurā atradās arī bijušais ordeņmestrs Firstenbergs. Lai aizkavētu livoniešus doties Vīlandei palīgā krievu pulki kņaza Andreja Kurbska vadībā siroja pa Ziemeļvidzemi un nodedzināja Rūjienu, Burtniekus, Rozulu, Turaidu, Siguldu, Nītauri, Suntažus, un Skujeni. Pie Valmieras un Cēsīm notika vairākas sadursmes starp krieviem un livoniešiem. Cēsu kaujās piedalījās arī lietuviešu priekšpulki A. Polubinska vadībā un cieta smagus zaudējumus, kāpēc H. Hodkēvičs augusta beigās deva pavēli saviem pulkiem atgriezties Sēlpilī, lai tur sagaidītu papildspēkus Traķu vojevodas Radzivila Melnā vadībā.

Nesagaidījuši lietuviešu palīdzību, Ketlers ar arhibīskapu pulcināja pēdējās livoniešu vienības, kam bija uzdots no 19. līdz 24. augustam ierasties starp Valmieru Rūjienu un Trikātu. Ketlers solīja 22. augustā ierasties Cēsīs, ko krievi nebija spējuši ieņemt.

Pēc triju nedēļu aplenkuma landsknehtu dumpja dēļ 20 augustā krievi bez neviena šāviena ieņēma Vīlandi. Landsknehti nebija vairākus mēnešus saņēmuši algu. Viņi to pieprasīja no bijušā mestra Firstenberga, kas pilī pavadīja savas vecumdienas. Firstenbergs piesolīja viņiem visu savu naudu un dārglietas. Landsknehti vienojās ar krieviem, ka viņi atdos pili, ja tie viņiem atļaus aiziet, paņemot tik daudz līdz,cik katrs var aiznest. Pēc tam viņi nolaupīja visu Firstenberga naudu un dārglietas, kā arī muižnieku un pilsoņu pilī paslēptās dārglietas. Tomēr aiznest viņiem neko neizdevās, jo krievi visu atņēma. Tos landsknehtus, kas pēc tam ieradās pie Ketlera, viņš lika pakārt. Firstenbergu krievi aizveda gūstā uz Maskavu, kur viņš drīz vien nomira.

Pēc tam krievi devās tālāk Igaunijā, kur divus mēnešus nesekmīgi centās ieņemt Paides (Vitenšteinas) cietoksni. Igaunijas bruņniecība, redzēdama Vidzemes likteni, 1561. gada augustā padevās Zviedrijai. Nu Sigismunds Augusts saprata, ka nedrīkst vairs vilcināties. Viņš nometa patrona masku un par katru palīdzību prasīja pilnīgu padošanos.

1561. gada 20. jūnijā Traķu vojevoda Radzivils Melnais ar lietuviešu karaspēka daļām ieradās Biržos, no kurienes viņš cauri Sēlpilij un Koknesei devās uz Piebalgu, Dzērbeni un Raunu, ko sasniedza 16. jūlijā. Mēneša beigās Radzivils bija Ērģemē, visu laiku rūpēdamies par to. Lai zviedri neieņemtu Pērnavu. Viņam par katru cenu vajadzēja apturēt zviedru virzīšanos uz dienvidiem.

Tajā pašā laikā uz Livoniju sarunu vešanai tika atsūtīts Viļņas vojevoda Radzivils Rudais. Ar plašu pavadonību viņš ap 24. augustu ieradās Rīgā un apmetās pie Jēzus baznīcas ārpus pilsētas mūriem un iesniedza Rīgas pilī sanākušajam landtāgam – mestram ar ordeņbrāļiem, arhibīskapam un Rīgas pilsētas pilnvarotajiem savas prasības četros punktos. Formulējumi tajos diezgan neskaidri. Galvenais - jautājums par Rīgas padošanos. Arhibīskapija tiks sekularizēta un pārvērsta par Lietuvas provinci, tas pats gaida ordeņa novadus Vidzemē un Latgalē. Par Kurzemi un Zemgali norādījumi ļoti neskaidri. Izskatās, ka tās rezervētas kādam citam valdniekam.

Visvairāk vīlies bija Ketlers, kurš bija cerējis saņemt visu Livoniju, nomainot Vācijas pakļautību Polijai. Tagad nebija zināms, ko viņam vispār atstās.

Sarunu otrs posms risinājās Viļņā 1561. gada oktobrī un novembrī. Arhibīskaps Vilhelms un Ketlers kopā ar saviem pavadoņiem tur ieradās 14. oktobrī, Rīgas pilsētas delegācija 15., bet Cēsu un Valmieras pilsētu sūtņi 22. Visa Livonijas pārstāvju delegācija – kādi 60 vīri, svētdienā 19. oktobrī kopīgā procesijā devās uz pili audiencē pie karaļa, zemes kungi jāšus, pārējie kājām. Karalis viņus pieņēma lietuviešu augstmaņu klātbūtnē. Apsveikuma runu, kuru iepriekš bija pārbaudījis Radzivils, livoniešu vārdā nolasīja ordeņa kanclers Klots.

Faktiskais jautājumu kārtotājs bija Radzivils. Viņam aizmuguriski bija izdevies panākt, ka bruņniecība atteicās pakļauties mestram, tā Ketlers, kas jau agrāk bija uzsācis slepenas sarunas ar Radzivilu, kļuva pavisam piekāpīgs un 28. novembrī nodeva padošanās zvērestu. Līdz ar to Livonija skaitījās padevusies tieši Polijas un Lietuvas karalim un tas apsolīja panākt no Polijas seima atzīšanu par Livonijas pakļaušanos Polijai, bet pagaidām tā skaitījās ietilpināta Lietuvas valstī. Livonijas daļa Daugavas labajā krastā (Latgale, Vidzeme un Dienvidigaunija, ko vēl nebija paguvuši sagrābt zviedri) tika iekļauta tieši Lietuvā kā Pārdaugavas hercogiste un par tās gubernatoru iecēla Gothardu Ketleru, kam atļāva dzīvot Rīgas pilī. Kurzemi un Zemgali Ketlers kā hercogisti (oficiālais nosaukums – Kurzemes un Zemgales hercogiste Livonijā) saņēma no Polijas karaļa kā lēņa valdījumu. Vēlāk šī ordeņa padošanās tika ar atpakaļejošu datumu noformēta ar Padošanās līgumu (Pacta sujectionis).

Rīgas pilsēta padošanās noteikumus nepieņēma un tā kļuva par brīvpilsētu. Arī arhibīskaps Vilhelms atteicās nodot savu valsti Lietuvai, viņš zvērēja karalim tikai personisku uzticību.

1562. gada 28. janvārī Rīgā kā Sigismunda II Augusta pilnvarnieks ieradās Nikolajs Radzivils un nesekmīgi centās Rīgu pierunāt pievienoties Viļņas līgumam.

3. martā Ketlers, vēl kā ordeņmestrs, atbrīvoja Rīgu un visu zemi no zvēresta ordenim.

5. martā Ketlers komturu un bruņinieku klātbūtnē nodeva Radzivilam ordeņa piļu atslēgas un zīmogus. Ordeņa brāļi noņēma no sevis krustus un novilka baltos mēteļus, par zīmi, ka viņi vairs nav garīgas personas.

Sabrukušās Livonijas konfederācijas vietā bija radušās septiņas dažādas pakļautības teritorijas:

1. Rīgas brīvpilsēta (līdz 1582. gadam);

2. Kurzemes un Zemgales hercogiste (Polijas karaļa vasaļvalsts);

3. Pārdaugavas hercogiste (Vidzeme un Latgale tiešā Lietuvas pakļautībā);

4. Ziemeļigaunija ar Rēveli (Tallinu) zviedru pakļautībā;

5. Piltenes novads un Sāmsala (dāņu prinča Magnusa īpašumā).

6. Virija ar Tērbatu un Narvu (krieviem līdz 1581. gadam);

7. Grobiņas novads (Prūsijas hercogam līdz 1609. gadam).

Krievi, izmantojot pamieru ar zviedriem, visus spēkus vērsa pret lietuviešiem. 1561. gada septembrī krievi sakāva leišus pie Pērnavas. 1562. gadā leiši iebruka Krievijā un aizgāja līdz Opočkai, savukārt krievi ielauzās Lietuvai piederošajā teritorijā un nodedzināja Vitebskas priekšpilsētas. 1563. gadā krievi ieņēma Polocku. Atsevišķas krievu daļas iebruka Vidzemē un laupīja Valmieras un Cēsu apkārtnē.

1563. gada jūlija beigās ar dažām vācu bruņinieku nodaļām Livonijā iebruka arhibīskapa koadjūtors Mēklenburgas Kristofs, lai pārņemtu savā varā mirušā arhibīskapa zemes. Ketlers viņu saņēma gūstā un izdeva poļiem, kur tas pavadīja vairāk nekā piecus gadus.

Vienlaicīgi turpinājās zviedru uzbrukums. Viņi ieņēma Karksi pili un Hāpsalu. Ketlers centās zviedru iebrukumu aizturēt. Kā Ketlera, tā zviedru karaspēkā bija noorganizējušās tā sauktās “hofloitu” nodaļas. Tie bija agrākie ordeņa bruņinieki un viņu karakalpi, kas tagad par naudu kalpoja tai pusei, kura vairāk maksāja.

Sigismundu II Augustu sāka uztraukt Gotharda Ketlera pārlieku neatkarīgā izturēšanās. Viņam nepatika Ketlera patstāvīgā sazināšanās ar ārzemēm un patstāvīga karaspēka līgšana. Sāka arī ienākt sūdzības, ka viņš arhibīskapijas zemes piešķirot bijušajiem ordeņa bruņiniekiem, ignorējot šo īpašumu agrākos pārvaldītājus – arhibīskapa vasaļus. Turklāt ar neveiksmi beidzās hercoga Ketlera vadītais uzbrukums krievu rokās esošajai Tērbatai. Tāpēc Sigismunds II Augusts nolēma Livoniju ciešāk piesaistīt Lietuvai. 1566. gada 2. augustā viņš atcēla Ketleru no Pārdaugavas hercogistes administratora amata, ieceļot viņa vietā Žemaitijas stārastu un Lietuvas maršalu Janu Hodkēviču, piešķirot viņam Livonijas administratora un hetmaņa titulu. Ketlera varā palika vairs tikai Kurzemes hercogiste.

1566. gada 5. novembrī Hodkēvičs ieradās Koknesē un pārņēma no Ketlera Livonijas pārvaldīšanu.

Kā redzam no samērā detalizētā Gotharda Ketlera kā Livonijas ordeņmestra dzīves pārstāstījuma, kurā mēģināts izsekot ne tikai viņa politiskajām metamorfozām, bet arī viņa braucieniem, ceļojumiem un karagaitām, tad neatrodas ziņu, kas liecinātu, ka savas dzīves šajā periodā viņš varētu būt bijis Liepājas viesis. Taču Grobiņas novada ieķīlāšana Prūsijai ierindo viņu nozīmīgāko Liepājas likteņlēmēju skaitā. Tāpēc arī šīs daļas noslēgumā būs nodaļa, veltīta Liepājai ieķīlāšanas laikmetā.

27. Dāņu princis, Holšteinas hercogs, Kurzemes un Sāmsalas bīskaps Magnuss

(1560 – 1583)

Mums vēl daudz nāksies runāt par Piltenes novadu un līdz ar to par hercogu Magnusu aplūkojot vēsturiskās norises Kurzemes hercogistē. Šeit, noslēdzot pārskatu par Livonijas ordeņa laikmeta kronētajiem Liepājas viesiem tikai nedaudz palūkosimies uz hercogu Magnusu no Liepājas puses.

Holšteinas hercogs Magnuss dzimis 1540. gada 14. augustā, kā Dānijas karaļa Kristiāna III trešais dēls. Viņa vecākais brālis Frīdrihs II mantoja Dānijas troni. No 1560. gada līdz savai nāvei (miris Piltenē 1583. gada 18. martā) Magnuss bija Kurzemes bīskaps un no1560. līdz 1572. gadam arī Sāmsalas – Vīkas bīskaps.

Livonijas kara laikā Magnuss pārgāja krievu pusē un no Ivana IV saņēma lēnī krievu vēl neiekaroto Livoniju. Tāpēc no 1570. līdz 1577. gadam Magnuss titulējās kā Livonijas karalis. 1573. gada 12. aprīlī Magnuss apprecējās ar Ivana IV brālēna Staricas kņaza Vladimira meitu Mariju. (1569. gada rudenī Ivans IV piespieda Vladimiru iedzert indi). Magnusam bija divas meitas – Marija (1580-1597) un Jevdokija (1581-1588).

Hercoga Magnusa cīņā par varu Livonijā iezīmējas vairāki periodi ar dažādiem mērķiem, dažādiem pretiniekiem un dažādiem sabiedrotajiem katrā. Pirmajā periodā, kas atver laiku no 1560. līdz 1562. gadam, tātad Livonijas ordeņvalsts un Livonijas konfederācijas sabrukuma periodu Hercoga Magnusa darbība bija vērsta uz Igaunijas pakļaušanu savai varai. 1560. gada 16. aprīlī Magnuss ar dāņu karakuģiem un dāņu karavīriem, sava brāļa Dānijas karaļa padomnieku pavadīts piestāja pie Sāmsalas, lai pārņemtu savā valdījumā nopirkto Sāmsalas – Vīkas bīskapiju, kuras teritoriju pamatā veidoja lielākā Sāmsalas daļa un neliela kontinentālās Igaunijas josla ar Hāpsalas pilsētu, kurā atradās bīskapijas dombaznīca un pilī bīskapa rezidence. Trešdaļa Sāmsalas ar Zonnenburgas pili piederēja Livonijas ordenim.

Sākotnēji Magnusam pieslējās daudz atbalstītāju no bīskapijas muižniecības, kam Magnuss nekavējās tūlīt apstiprināt viņu tradicionālās tiesības un privilēģijas. Livonijas ordeņmestrs Vilhelms fon Firstenbergs gan bija devis rīkojumu Zonnenburgas fogtam Heinriham Vulfam, sauktam Ludingshauzenam atturēt Sāmsalas muižniecību no pakļaušanās Magnusam taču vācu algotņi, kam ordenis nebija samaksājis algu saņēma pašu fogtu gūstā un Sāmsalas Livonijas daļu ar Zonnenburgas pili nodeva hercogam Magnusam.

Vienlaicīgi arī Rēveles bīskaps par nelielu summu pārdeva Magnusam savu bīskapiju un Magnuss nekavējās sevi pasludināt par Rēveles bīskapijas administratoru.

1560. gada maijā no krievu kaujas lauka pie Tērbatas Rēvelē ieradās jaunais ordeņmestrs Gothards Ketlers un redzēja, kā ordeņa īpašumi nelikumīgi nonāk svešās rokās. Uz Ketlera pretenzijām Magnuss atbildēja, ka viņš tikai ņem šīs teritorijas Dānijas aizsardzībā, lai pasargātu no krievu iebrukuma, jo viņa brālim ir draudzīgas attiecības ar Ivanu IV.

Lai atrisinātu strīdīgās problēmas tika nozīmēta tikšanās Pērnavā 1. augustā. Kā mēs jau redzējām, šajā landtāgā Magnuss nepiekāpās nevienā punktā, bet vēl izvirzīja pretenzijas uz ordenim stratēģiski nozīmīgo Padisas klosteri kā Sāmsalas bīskapijas īpašumu. Neskatoties uz to, kara apstākļi spieda Ketleru piekrist pamieram ar Magnusu līdz 1561. gada Lieldienām.

Pēc livoniešu spēku sagrāves pie Ērģemes un Vīlandes ieņemšanas viena krievu karaspēka daļa iebruka Vīkā, jo krievi hercogu Magnusu pēc Pērnavas sarunām atzina par ordeņa sabiedroto. Uzzinājis par krievu iebrukumu Magnuss bēga no Hāpsalas uz Ārensburgu (tag. Kuresāre Sāmsalā). Taču situācija kļuva arvien draudošāka un Magnuss devās uz Pilteni. No šejienes viņš 1560. gada 27. novembrī rakstīja savam brālim Dānijas karalim Frīdriham II, ka Rēvele ir pakļāvusies zviedriem, bet Ketlers gatavojas atdot visu Livoniju poļiem. Tāpēc viņš, Magnuss, gatavojas doties atpakaļ uz Dāniju. 1560. gada 14. decembra vēstulē Frīdrihs II neiesaka Magnusam pamest bīskapiju, kuru tad ikviens varēs paņemt. Viņš uzskata, ka ziemu Magnuss bez briesmām var pavadīt Kurzemes bīskapijā.

1561. gada 20. janvārī Magnuss vēl ir Piltenē, bet 26. janvārī jau Aizputē un 3. februārī viņš no Sventājas raksta brālim, ka, neskatoties uz viņa atrunāšanu, apstākļi spiež tomēr braukt uz Dāniju un viņš esot lūdzis Prūsijas hercogam un Polijas karalim pasi un drošu pavadonību braucienam caur viņu zemēm.

Tātad uzskatāms par drošu, ka hercogs Magnuss 1561. gadā starp 26. janvāri un 3. februāri ceļā no Aizputes uz Sventāju ir braucis caur Liepāju.

1561. gada 20. februārī Dānijas karalis Frīdrihs II atkārtoti iesaka hercogam bīskapiju nepamest. Un Magnuss acīmredzot paklausa, jo 1561. gada 5. aprīlī viņš ir sastopams Kuldīgā. Tātad, iespējams, ka no Sventājas atpakaļ, visticamāk 1561. gada martā hercogs Magnuss ir vēlreiz braucis caur Liepāju.

Tālākie notikumi risinās zibenīgi. Magnuss tomēr saņem brāļa aicinājumu ierasties Dānijā, jo radusies iespēja viņam iegūt Hildesheimas bīskapijas koadjūtora vietu. Protams, cerība nākotnē mantot Hildesheimas bīskapiju ir daudz vilinošāka nekā Kurzemes un Sāmsalas bīskapijas, kuru nākotne ir miglā tīta. Tomēr šīs cerības tikpat ātri izgaist stiprāka pretendenta dēļ, un Magnusam neatliek nekas cits, kā atgriezties Livonijā.

1561. gada 18. maijā viņš atkal ar desmit dāņu kara kuģiem un dāņu karavīriem piestāj pie Sāmsalas.

Par šo Magnusa Dānijas braucienu mums ir tikai viens pieturas punkts. 1561. gada 10. maijā Magnuss ir bijis ostas pilsētiņā Drakorā (tag. Dragør) pie Kopenhāgenas. Ņemot vērā īso laika distanci (5. aprīlī vēl Kuldīgā un 10. maijā jau atpakaļceļā!), Magnuss uz Dāniju būs 1561. gada aprīlī braucis ar kuģi, droši vien no Ventspils. Bet, ja nu tomēr no Liepājas?

Pēc Magnusa atgriešanās Sāmsalā situācija ir kļuvusi vēl nelabvēlīgāka. Krievi ir sākuši jaunu iebrukumu Livonijā un Ziemeļigaunija ir lūgusi Zviedrijas aizstāvību. Zviedru karaspēks ienāk Ziemeļigaunijā uz Zviedri pārņem savā varā ne tikai Rēveli un Hariju, bet iebrūk arī Magnusam piederošajā Vīkā. 1561. gada 8. jūlijā Igaunija zvēr uzticību Zviedrijas karalim. 19. oktobrī Livonijas kārtas pakļaujas Polijas karalim un 1561. gada 28. novembrī Gothards Ketlers saņem lēnī Kurzemes hercogisti. Ketlers pretendē arī uz Kurzemes bīskapiju un kā kompensācija Magnusam tiek piedāvāta Zonnenburga, Leāle un Hāpsala. Pēdējās divas jau ir Magnusa īpašums, bet mainīt tikai Sāmsalas ordeņa daļu ar Zonnenburgu pret Kurzemes bīskapiju Magnuss nav ar mieru, tāpēc Magnuss pārceļas uz Kurzemi.

!562. gada 15. janvārī viņš ir Embūtē, bet februārī Rīgā ved sarunas ar Gothardu Ketleru.

Un nu mēs nonākam pie kādas ļoti interesantas mīklas. K. Širrena publicētajos dokumentos par Livonijas patstāvības bojāeju (C. Schirren. Neue Quellen zur Gescichte des Untergangs livländischer Selbstständigkeit, III (Archiv für die Geschichte Liv-, Est- und Curlands, Neue Folge, XI, Reval 1885, dokuments Nr. 310) ir publicēta hercoga Magnusa 1562. gada 3. jūnija vēstule brālim Frīdriham II. Izdevējs transkribējis rakstīšanas vietu ar sava laika nosaukumu “Līnava” (Lienau) un, balstoties uz tekstu, anotācijā norāda “pie prūšu robežas”. Pašā vēstules teksta publikācijā ir saglabāta transkripcija Lynaw. Toreiz tā saucās tagadējā Ļubiča (Lubicz) Polijā, kas atradās apmēram 9 km uz austrumiem no Prūsijas pilsētas Tornas (tag. Toruń Polijā) pie Vislas.

Bet 6. jūnijā Magnuss nosūtījis vēstules brālim un Ulriham Bēram no savas Cīravas pils. Tajā laikā trijās dienās nokļūt no Linavas uz Cīravu bija fiziski neiespējami. Otrajā gadījumā kļūda nevar būt – nosūtītas taču divas vēstules! Tātad paliek jautājums, vai Magnuss 3. jūnijā ir bijis Linavā ? Ja pieņem, ka kļūdains varētu būt datums, tad tomēr nav nekāda izskaidrojuma, kāpēc viņš uz turieni būtu braucis.

Atliek meklēt izskaidrojumu pašā vēstules tekstā. Un tur rakstīts: “Tā kā mūsu Kurzemes bīskapija atrodas pie Prūsijas robežas, mēs ar saviem padomniekiem personīgi ieradāmies Linavā (Lynaw) un izrādījās, ka ir iespēja nosūtīt pastu pa jūru...” Linavā nu gan tāda iespēja nevarēja būt! Bet Prūsijas robeža bīskapijai tiešām bija tuvu, jo Grobiņas pilsnovads jau tajā laikā bija Prūsija. Tāpēc paliek jautājums, kas vainojams pie kļūdas – vai Magnusa sekretārs, kas vēstuli rakstīja, vai vēstules teksta kopētājs un publicētājs, bet vārda Lynaw vietā ir jābūt Lybaw.

Tātad, 1562. gada 3. jūnijā Liepājā ir bijis Dānijas princis, Holšteinas hercogs, Sāmsalas un Kurzemes bīskaps Magnuss, un no šejienes nosūtījis pa jūru vēstuli savam brālim.

Noslēgumā atzīmēsim, ka šajā periodā Magnusa uzturēšanās ir dokumentēta 1562. gada 27. un 29. augustā Piltenē, bet 1563. gada 14. maijā Embūtē.

28. Grobiņas pilsnovads ieķīlāšanas laikā Prūsijai

(1560-1609)

Livonijas ordeņa sabrukuma periodā finansiālās grūtībās nonākušais mestrs Gothards Ketlers landsknehtu vervēšanai 1560. gadā aizņēmās no Prūsijas hercoga Brandenburgas markgrāfa Albrehta 50 000 guldeņu. Lai segtu ikgadējo procentu nomaksu, mestrs uz 15 gadiem ieķīlāja Grobiņas novadu: Grobiņu, Liepāju, Bārtu, Nīcu, Rucavu un Sventāju. Tā kā aizdevums netika atdots, tad Grobiņas novads palika ieķīlāts Prūsijai līdz 1609. gadam, kad to saņēma Gotharda Ketlera dēls Kurzemes hercogs Vilhelms atpakaļ kā savas sievas, Prūsijas hercoga meitas Sofijas pūru. Prūsijas hercogs ļoti intensīvi ekspluatēja viņam ieķīlāto novadu. Hercoga ienākumi no tā naudā un naturālijās 59 gadu laikā vairāk kā tyrīskārtīgi pārsniedza aizdevuma summu.

Ieķīlāšanas laikā novadu pārvaldīja Prūsijas hercoga iecelti hauptmaņi ar rezidenci Grobiņas pilī. Viņiem tieši pakļauti bija divi krasta soģi (Strandfogt), no kuriem viens uzturējās Liepājā. Krasta soģis pārzināja tirdzniecības jautājumus, kuģu būvniecību un sekoja vispārējai kārtībai viņam pakļautajā piekrastes joslā.

Ieķīlāšanas laikmets sakrita ar nozīmīgām pārmaiņām Eiropā. Kapitālistisko manufaktūru attīstība, līdz ar to saistītā pilsētu augšana radīja pieprasījumu pēc izejvielām manufaktūrām un pārtikas produktiem pilsētu iedzīvotājiem Rietumeiropā. Savukārt Livonijā ordeņa likvidēšana un pāreja uz muižu saimniecību nodrošināja lauksaimniecības preču ražošanu un pieprasījumu pēc rietumu rūpnieciskās produkcijas. Sākās straujš tirdzniecības uzplaukums un līdz ar to pilsētu (sevišķi ostu pilsētu) iedzīvotāju skaita pieaugums Austrumeiropā. Šajā laikā Līvas ciems kļūst par pilsētu. Zīmīgi, ka jau 1590. gadā Liepājnieki griezušies pie Prūsijas hercoga ar lūgumu pēc pilsētas tiesībām. Taču Prūsijas hercogs, paredzot, ka Liepāja nonāks atpakaļ Kurzemes sastāvā un kļūs par nopietnu Klaipēdas konkurentu, Liepājai pilsētas tiesības nepiešķīra.

Grobiņas novada latviešu iedzīvotāji

No Prūsijas hercoga 1560. gada jūlijā sūtītā baznīcas vizitātora Johanna Funka atskaites ziņojuma mēs varam gūt priekšstatu par kuršu iedzīvotāju skaitu novadā.

Pie Sventājas draudzes piederošie zemnieki:

- Sventāja un Būdiņi (Budendickshof -

Mezsarga muiža, tagad Būtiņģe Lietuvā) - 96;

- Rucava - 82;

- Nida - 20;

- Pape - 19;

Kopā: -217

Pie Nīcas baznīcas piederošie zemnieki:

- Nīca - 42;

- Bārta - 51;

- Jūrmalciems (Siebenberge) - 33;

- Bernāti - 14;

- Lapmežs - 27;

Kopā: - 167

Pie Liepājas baznīcas piederošie zemnieki:

- Liepājai kopā ar Otto fon Dortenu - 104;

- Šķēde - 27;

Kopā: - 131

Pie Grobiņas baznīcas:

- trīs ciemi - 56

Tātad pavisam novadā - 571

Attiecībā uz Liepāju 1580. gada vaku grāmata uzrāda zemnieku saimniecību sadalījumu pa ciemiem:

- Cenkone 15

- Liepāja ar Ķaupuciemu 42

- Ķīšupe 13

- Tosmare 7

- Ellerordt (Alksnājs, jeb Alkšņuciems) 5

Kopā: 82

- Šķēde 27

Pavisam: 109

Pie šeit fiksētā zemnieku saimniecību skaita samazināšanās jautājuma mēs vēl atgriezīsimies. Svarīgi ir tas, ka šajā specifikācijā jau parādās vēlākie Liepājas pilsētas administratīvajās robežās esošie pilsētas zemnieku jeb kambarnieku ciemi.

Protams, ārpus pilsētas administratīvajām robežām jūras krastā ziemeļos atradās Šķēde. Starp citu savā laikā Šķēdē jūras krastā atradās sava baznīca. Šķēdes Annas baznīca bija Liepājas filiālbaznīca. Laikā gaitā to ieskaloja jūrā. Liepājas mācītājs Tečs 1777. gadā vēl esot redzējis šīs baznīcas drupas. Baznīca atradās pie Šķēdes Annas kapiem. (E. Blese izsaka šaubas par šajā laikā pieminēto Pērkones un Šķēdes baznīcu pastāvēšanu vispār.)

Cenkones ciema atrašanās vietu sarežģī tas, ka šeit toponīmi ir laika gaitā pārvietojušies gan dienvidu, gan ziemeļu virzienā. Katrā gadījumā, 16. gadsimta Cenkone bija ievērojami tuvāk Liepājai no tagadējās ģeogrāfiskās Cenkones. Tā bija kaimiņos pie Nīcas piederošajam Lapmežciemam. 18. gadsimta beigās Liepājas baznīcas grāmatās Cenkones nosaukumu sāk lietot Pērkones vietā, bet Lielpērkones un Mazpērkones ciemi atradās pie tagadējā Pērkones kanāla, pirmais kanāla dienvidu, otrs – ziemeļu krastā.

Zīmīga ir iedaļa “Liepāja un Ķaupuciems”. Vēlāk Liepājas teritorijā parādīsies vairāki pilsētas zemnieku ciemi un tagadējās Ziemeļu priekšpilsētas teritorijā, uz dienvidiem no Karostas kanāla parādīsies Lielais un Mazais Ķaupuciems (t.i. Varžuciems).

Ķīšupe ietecēja no Tosmares ezera Liepājas ezerā un Ķīšupes ciemi (Vērnieki un Sleiņi) atradās kreisajā krastā, t.i. Grobiņas pusē.

Tosmares ciems atradās tagadējās Karostas teritorijā un vēlāk arī tur parādīsies gan Lielā, gan Mazā Tosmare.

Alkšņu ciems atradās tagadējā Raiņa parka teritorijā.

Paliek jautājums par Otto fon Dortena zemniekiem, kas arī piederēja pie Liepājas baznīcas un kuri pilnīgi dabīgi nav minēti vaku maksātāju sarakstā, jo nodevas viņi maksāja savam kungam. Par pašu Otto fon Dortenu ir zināms, ka 1558. gadā viņam Grobiņas soģis (fogts) Štreithorsts ir izlēņojis Liepājas prāmi. Šo lēni 1559. gada 17. jūlijā Cēsīs ir apstiprinājis Livonijas ordeņmestrs Firstenbergs (LVVA 554. fonds, 1. apraksts, 9. lieta, 1. lp.). No 1560. līdz 1571. gadam Otto fon Dortens (arī Dortēzens) ieņēma Liepājas krasta soģa (Strandfogt) amatu.

1587. gada 1. maijā viņa dēls Johans fon Dortens savā un savas sievas Dorotejas Treidenas vārdā “savu Liepājas prāmja dzimtmuižu” (Kauf wegen meines Erguth der Feher zur Liebau), izņemot to zemes daļu, kas jau pārdota Hermanim Butlaram, par 6000 Rīgas mārkām pārdeva Danielam Fon der Heidenam. Notariālās funkcijas šajā darījumā veica slavenais Grobiņas mācītājs Enohs Remlings. Līguma papīra oriģināls ar trim zīmogiem glabājas jau daudzkārt minētajā LVVA 554. fonda 1. apraksta 1808. lietā kā 4. un 5. lapa tieši aiz Suzannas Haverkampas pasūtītā noraksta.

1660. gadā Annu fon der Heidenu apprecēja Hans Zeiers un kā līgavas pūru saņēma kādreizējās Otto fon Dortena zemes. Taču savas mantojuma tiesības izvirzīja uz šīm zemēm Hinrihs fon der Heidens. Šo lietu Liepājas rāte iztiesāja 1682. gada 23. un 28 janvārī un 6.aprīlī nosprieda, ka Hansam Zeieram par nelaiķa Dāvida fon der Heidena māju un zemi šajā un viņā Liepājas ezera pusē ir jāsamaksā 5100 guldeņu (Liepājas rātes protokolu grāmata LM 4720). Dortena zemes bija tā sauktais Ēraga (Ezerraga) ciems Liepājas ezera ziemeļaustrumu krastā, kuru pēc tā vēlākā īpašnieka Johanna Vilkena vārda sāka saukt par Vilku muižu. Interesanti, ka šo nosaukumu līdz mūsu dienām glabā Vilku mājas vārds pie Grobiņas – Otaņķu ceļa. Vismaz daļa no šīm zemēm palika Liepājas pilsētas īpašumā un bija pazīstama kā Friča birze, uz kuru Liepājnieki vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados laivās cēlās pāri ezeram uz zaļumballēm.

Jāņem vērā, ka šajā uzskaitījumā ir iekļauti tikai saimnieki, kas maksāja vakas. Saimes lielums varēja būt dažāds, atkarībā no tā, cik liela bija saimnieka ģimene, kā arī no saimnieka turības bija atkarīgs viņa gājēju (kalpu, puišu, meitu, piemitņu) skaits. Juridiski šie iedzīvotāji skaitījās hercoga zemnieki. Viņi bija personiski brīvi. Viņiem bija jānomaksā samērā nelielas vakas un jāpilda noteiktas klaušas. Kā mēs turpmāk redzēsim viņu daudzpusīgā saimnieciskā darbība vismaz dažiem bija ļāvusi sasniegt ievērojamu turību.

Nodarbošanās

Šeit uzskaitīto zemnieku ciemu iedzīvotāji galvenokārt bija kuršu jūrmalas zvejnieki, kuru dzīvē jūrai bija noteicošā loma. Par to jau liecināja Prūsijas hercoga ierēdņu liecība, Cik nozīmīgu vietu Grobiņas novada saimniecībā ieņem zvejniecība. Prūsijas hercoga komisāru sastādītā norādījumā ir teikts, ka “krasta zemniekiem pēc nodevu nomaksas hercogam pārpalikušās zivis ir brīv bez krasta nodokļa maksāšanas izvest. Taču tās nav brīv pārdot nekur citur kā tikai Prūsijas hercogistē. Zivju izvešanai krasta soģim katram jāizdod raksts un tās vietas pārvaldei, kur tās aizvestas, jāizdod raksts krasta soģim par to, cik un kādas zivis pārdotas. Un šie raksti krasta soģim no gada gadā jāpievieno viņa rēķiniem.” Ja jūrmalas zvejnieki nav laikā nodevuši hercogam noteikto mencu daudzumu, tad par katru nenodoto mucu jāsoda ar 3 prūšu mārkām.

Otra nozīmīga kuršu nodarbošanās bija kuģu būve. Kuģus bieži vien būvēja kopā ar vāciešiem, jo tiem bija vieglāk no hercoga mežiem dabūt kokmateriālus. Pēc tam kuģu būvētājs samaksāja nodevu hercogam, zināmu atlīdzību vācietim un kļuva par pilntiesīgu kuģa īpašnieku. Kādā dokumentā ir teikts:”Liepājnieki būvē ļoti lielus kuģus – uz 30, 40, 50 arī 80 lastiem (viens kuģa celtspējas lasts atbilst apmēram 2 tonnām), kurus tie pārdod tālāk jūras braucieniem svešiem.”

Ir zināmi atsevišķi kuģu būvētāju vārdi:

- Merten Drehe jeb Martin Dreyer taisījis vienu kuģi kopā ar “vienu kursi jeb nevācieti, sauktu Barthel Dimse;

- Schille (Sīlis?) ir uzbūvējis kuģi, kas apmēram 30 lastus ceļ;

- Andersz Salmgrisz (arī Salmegreisch,Strohschneider);

- Ottange būvējis vienu 9 lastu šķuti;

- Lorentz Kacke kuģus būvējis Sventājā;

- Wabbel no Papes;

- Meisen no Papes;

- Schwirbesz no Šķēdes;

- Pumpe no Šķēdes.

1583. gadā hercoga komisāri ziņo, ka kuršu kuģinieki tiklīdz kuģi uzbūvējuši, to pārdod un ķeras pie jauna kuģa būves. Tādā veidā tiek nodarīts liels posts hercoga mežiem un tāpēc šī prakse jāizbeidz. Katram kursim savs kuģis jāpatur tik ilgi, līdz tas kļūst nederīgs un tikai tad drīkst no pilskunga prasīt kokmateriālus jauna kuģa būvei.

Liepājnieki ne tikai paši būvēja kuģus, bet nodarbojās ar jūrniecību, proti, pelnījās, pārvadājot ar saviem kuģiem preces. Katra šķutes īpašnieka pienākums bija gadā veikt vienu reisu pēc vajadzības ar hercoga kravu uz Kēnigsbergu, Dancigu, Lībeku, Rīgu. Rēveli, Kopenhāgenu, Flensburgu vai citu vietu. Ja tas netika izdarīts (nebija vajadzības), tad kuģiniekam vajadzēja maksāt 5 prūšu grašu lielu nodevu par katru kuģa lastu. Pārējo hercoga kravu kuršu jūrnieki pārvadāja par atlīdzību. Ir saglabājušās sūdzības, ka Grobiņas pilskungs palicis parādā par kravas pārvadāšanu.

1580. gadā Barthel Dimsick sūdzas, ka viņš veicis vairākus reisus uz Libeku ar sāli, par ko viņam vēl pienākas 78 dālderi (viņa zelli saucot George Szille).

Lorentz Hincke sūdzas, ka viņam par kokmateriālu aizvešanu uz Libeku šajā pavasarī vēl jāsaņem 7 dālderi.

Andresz Ottang ar savu kuģi pirms diviem gadiem braucis uz Vismaru.

Lule Zwick tāpat pirms gada uz Mārtiņiem ar kokmateriāliem braucis uz Kēnigsbergu. Viņa komandā bijuši Hermann Latzegal un Betusch Staldut.

Merten Kukel kopā ar Merten Nagel sūdzas, ka viņi pirms trim gadiem ar kokmateriāliem braukuši uz Libeku un nav saņēmuši samaksu.

Citi ienākumu avoti bija neatļauta mežu ciršana un kokmateriālu pārdošana lieltirgotājiem, dzintara vākšana u.c. nodarbes.

Jāatzīmē, ka latviešu iedzīvotāji bieži vien izjuta spaidus no hercoga administrācijas pārstāvjiem, kaut arī viņu pienākums bija nodrošināt likumību un aizstāvēt zemniekus. Tā Grobiņas pilskungs Gerlahs Cveifelis dzinis zemniekus uz savu personīgo muižu Berglaukiem Prūsijā. 1580. gadā viņš ir “Sermach pie Ķīšupes pilnīgi un galīgi izputinājis, viņam meitu un dēlu aizvedis uz Prūsiju un 8 nedēļas turējis ķēdēs un kad viņi tur atbrīvojās un atgriezās, tad atkal 20 nedēļas turējis piekaltus”.

Dažreiz Cveifelis bez kāda pamata visai bargi izturējies pret jūrnieku tuviniekiem, īpaši viņu sievām, kas vīru prombūtnē pārzināja ģimenes īpašumus. Tā Peter Kogels sieva sūdzas, ka viņas vīrs aizvedis kāda tirgotāja preces uz Lībeku, kur viņam aizmucis bocmanis. Viņš paņēmis kādu citu – svešu. Tāpēc pilskungs atņēmis viņam 2 govis, vienu pēc tam atdevis atpakaļ, bet otru paturējis.

Irvenieka sieva sūdzas, ka pilskungs iepriekšējā gadā paņēmis viņu zirgu līdz uz Kēnigsbergu, uz savu muižu un neko nav samaksājis. Kad viņa prasījusi zirgu atpakaļ, viņš viņu ar zīdaini noturējis vienu dienu cietumā.

No 1585. gada ir ziņas par krasta soģa Jēkaba Gupelta bargo apiešanos ar jūrniekiem un zemākiem ļaudīm. Kas pie viņa griezās kādā jautājumā, tie saņēma pliķus.

Liepājas vācu iedzīvotāji

Liepājā prūšu laikmeta sākumā vācu iedzīvotāju skaits bija neliels. Mēs šeit sastopam krasta soģi un labi ja vēl pāris vācu ģimenes. Bez tam šeit atradās apkārtnes vācu muižnieku un Durbes mācītāja noliktavas, kas caur Liepāju veda aktīvu ārējo tirdzniecību. Nami un spīķeri Liepājā bija Aizputes Gerta fon Noldem, Ulriham von Bēram, Ernstam fon Bēram, Ernstam fon Butlēram un Ernstam fon Rapem. Viņu pilnvarotās personas veica darījumus ar iebraukušajiem ārzemju kuģiem. Piemēram, Noldem Liepājā bija labības spīķeris, bet viņa mājā dzīvoja uzraugs un tajā vēl bija dzīvokļi balbierim, slakterim un zvejniekam. Pēdējais bez tam vēl nodarbojās ar tirgošanos, šeņķēšanu un kuģniecību. Butlēra mājā dzīvoja kurpnieks un zvejnieks, kurš brūvēja alu no Butlēra iesala un šeņķēja. Johana Dortēzena mājā arī dzīvoja zvejnieks un Rostokas liģeris Mihels Laurencs, kas nodarbojās ar sāls un citu preču vairumtirdzniecību

1581. gada 16. decembrī Liepājā ieradās hercoga mērnieks Georgs Vozegīns un uzmēroja Liepājas privātos gruntsgabalus. Pavisam to bija 28, no kuriem 6 piederēja apkārtnes muižniekiem, 17 vācu namniekiem un 5 latviešiem. To īpašnieki bija: Kanneyck ar Spogen, Laurbbe, Dobel un Dimse. Starp citu, Vozegīns Liepāju apzīmē par miestu, tajā pašā laikā visa novada pārvaldes centru Grobiņu nosaucot par volverku (pusmuiža).

Tomēr līdz šim laikam lielākā ārējās tirdzniecības daļa atradās tā saukto holandiešu liģeru rokās. Viņi iebrauca Liepājā, tad paši, vai arī ar savu aģentu starpniecību Grobiņas novadā un tam kaimiņos esošajos Lietuvas un Kurzemes apvidos iepirka lauksaimniecības ražojumus un eksportēja tos uz Rietumeiropu caur Liepājas ostu. 1581. gadā Liepājas apkārtnē darbojās 26 šādi liģeri. Vairāki no viņiem apmetās uz dzīvi Liepājā. Par viņu tirdzniecisko aktivitāti liecina kaut vai tas, ka 1588. gadā vien viņi caur Liepāju izveduši 1000 mucu gaļas.

16. gs. beigās holandiešus sāka izspiest angļu tirgotāji. Ļoti izdevīgā tirdzniecība uz Liepāju vilināja vāciešus un prūšu laikmetā sākās viņu masveida ieplūšana.

Prūsijas hercogs nevēlējās, ka uz laiku viņa valdījumā esošajā Grobiņas novadā izaugtu nozīmīgs tirdzniecības centrs – Liepājas pilsēta, kas konkurētu ar Prūsijas teritorijā esošo Mēmeli. Tāpēc 1570. un 1571. gadā Prūsijas hercogs izdeva rīkojumus, kas aizliedza vāciešiem bez īpašas atļaujas apmesties Liepājā. Kā liecina 1581. gada revīzijas ziņojums hercogam, tad šie rīkojumi nav tikuši ievēroti. Neskatoties uz aizliegumu, vācieši apmetās Liepājā un atņēma kuršiem viņu zemes par ļoti nelielu atlīdzību. Hercoga revīzija 1581. gadā atzīmē, ka neskatoties uz rīkojumu brīvajās zemēs nometināt zvejniekus, lai hercogam būtu ienākumi no vakām, Grobiņas pilskunga Cveifeļa laikā Liepājā zemes ir ieguvuši apkārtnes muižnieki.

Jaunie vācu zemes īpašnieki savos namos iznomājuši dzīvokļus dažādiem vācu amatniekiem, saņemdami no tiem daudz lielākas nomas naudas, nekā paši maksājuši par zemi hercogam. Citi uzcēluši noliktavas, klētis. Vācieši nav aprobežojušies tikai ar brīvo zemju apbūvi, bet ar pilskunga ziņu un atļauju par lētu samaksu atpirkuši zemes no zvejniekiem, kuri jau te ilgstoši dzīvojuši.

Komisāru 1583. gada ziņojumā iet runa par neatļautu vācu ēku celtniecību Liepājā. Gerts (Gerhards) Nolde gan no Prūsijas pārvaldes, kā to apliecina 1568.gada 25. maijā Kenigsbergā izdots pergaments (LVVA 554.f.1.apr.23.l.), ir saņēmis uz laiku, kamēr Grobiņas novads paliks Prūsijas valdījumā, Liepājā zemi mājas celtniecībai. Taču Noldem ar to nepietika. Komisāri 1583. gadā konstatēja, ka hercoga nabaga zemniekam Hannsz Staldat Gerts Nolde ir atņēmis divas pļavas, pilskungam tiek uzdots tās atdot atpakaļ.Tā 1583. gadā agrākās namdara Valtiņa un Ķaupu Dobeļa zemes ir paņēmis krasta soģis Heidenreihs un maksā tagad hercogam 1 dālderi. Uz Irvenieka zemes ir apmeties vācu kurpnieks Francis.

Šī vāciešu ieplūšana sevišķi dzīva ir gadsimta beigās. No 1593. līdz 1601. gadam Liepājā apmetās 45 vācu ģimenes. No 1601. līdz 1604. gadam Liepājā ierādīti 16 gruntsgabali māju un citu ēku būvei. Citu starpā gruntsgabalus Liepājā ieguvuši arī Grobiņas pilskungs Daniels Bršvics, Grobiņas fogtejas kases pārzinis Hanss Bābenrāts, kā arī Kurzemes Hercogs Vilhelms. 1602. gadā gruntsgabalu Liepājā lūdza Grobiņas pils krodzinieks Andrejs Raše un nākamais krasta soģis Ādolfs Gross zemi mājas un spīķera celtniecībai.

Sarkanais karogs

Uz ieķīlāšanas laiku attiecas arī pirmās dokumentētās ziņas par Liepājas namnieku karogu.

Vispār sākotnēji karogs ir bijis karaspēka vienības simbols ar tīri praktisku nozīmi kaujas apstākļos. Uz to orientējās karaspēka vienības karotāji, sekoja tam kaujā, kā arī karaspēka pavēlnieks pēc karogiem varēja pārskatīt visu kaujas gaitu. Līdz ar to vārdam “karogs” radās arī otra jēdzieniska nozīme- karaspēka vienība (kas iet zem viena karoga). Šo nozīmi dažkārt pārnesa arī uz jebkuru citu cilvēku kopumu, kā to liecina latviešu tautas dziesma: “Trīs karogi meitu gāja / Pa lielo tīrumiņu.” Tāpat arī vācu valodā vārdam Fahne bija šī dubultā jēdzieniskā nozīme.

Līvas iedzīvotājiem nocietinājuma trūkuma dēļ piejūras un Žemaitijas pierobežas apstākļos vienmēr aktuāls bija drošības jautājums, kā to spilgti pierādīja lietuviešu uzbrukums 1418. gadā. Tāpēc jau droši vien Livonijas ordeņlaikā Līvas iedzīvotāji būs organizējušies bruņotā vienībā. 1561. gada 30. augustā Polijas karalis Sigismunds Augusts, kas skaitījās arī Prūsijas hercogistes augstākais lēņa kungs, Līvas namnieku vienībai dāvināja karogu. Tas bija sarkans zīda auduma karogs, kuru vienā pusē greznoja karaļa portrets, bet otrā uzraksts latīņu burtiem. Vēl XIX. Gadsimta sākumā šis karogs pussairušā stāvoklī esot glabājies Liepājas rātsnama. No tā arī Liepājas namnieku bruņotā vienība ieguva nosaukumu – Sarkanais karogs (Rote Fahne).

XVII gadsimtā iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ tika nodibināts vēl otrs – Zaļais karogs. Pilsētnieki uz ziemeļiem no Graudu un Pasta ielas kalpoja Sarkanajā karogā, bet uz dienvidiem Zaļajā karogā.

Šeit vietā būtu pieminēt nekur nedokumentētu faktu, kas saistīts ar tagadējā pilsētas karoga rašanos. Atmodas laikā, šķiet 1989. gadā Liepājas pilsētas izpildkomiteja bija uzdevusi firmai “Deko” izgatavot Liepājas pilsētas karoga metu pēc “vēsturiskā” pilsētas karoga parauga. Nejaušas sagadīšanās dēļ “Deko” puiši mani uzaicināja savā kantorī pie Siena tirgus apskatīt viņu projektu. Ar pārsteigumu konstatēju, ka viņiem kā pilsētas “vēsturisko karogu” muzeja galvenais fondu glabātājs bija uzrādījis Liepājas Biržas komitejas karogu. Tas bija smilškrāsas karogs ar Biržas komitejas ģerboni vienā pusē. Sarunā paskaidroju, ka cita “senākā vēsturiskā” pilsētas karoga nav, kā tikai Sarkanā karoga karogs. Bet šī karoga izskats mums nav zināms, tāpēc atliek vienīgi izgatavot sarkanu karogu un attēlot uz tā pilsētas ģerboni. Taču pats par sevi saprotams, ka Atmodas laika apstākļos, kad gāja cīņa par sarkanā karoga nomaiņu ar sarkanbaltsarkano karogu, piedāvāt Liepājai sarkanu karogu, turklāt apstākļos, kad nav šī karoga parauga, bija pilnīgi nepieņemami. Tāpēc es paskaidroju, ka Liepājas pilsoņiem bija arī vēl otrs “vēsturiskais” karogs zaļā krāsā un ieteicu apvienot karogā abas šīs krāsas un uzlikt pilsētas ģerboni. Šī ideja tika pieņemta, un tā radās tagadējais Liepājas pilsētas karogs. “Deko” puiši man kā Liepājas karoga idejiskā meta autoram uzdāvināja trīs tolaik vēl “Piebaltijas padomju republiku” nacionālo karogu vimpelīšus.

Pārmaiņas Liepājā

No 1560. gada 19. līdz 26. jūlijam Prūsijas hercoga slepenpadomnieks un Kēnigsbergas Vecpilsētas (Altstadt) mācītājs Johans Funks hercoga uzdevumā veica Grobiņas novada baznīcu vizitāciju. (Protokols publicēts: Sitzungsberichte der kurlaendischen Gesellschaft fuer Literatur und Kunst und Jahresbericht des kurlaendischen Provinzialmuseums aus der Jahre 1905. Mitau,1906.)

Kad Funks ierodas Liepājā viņš atrod jau 1508. (1518?) gada lēņa grāmatā pieminēto baznīcu. Taču situācija ir bēdīga. Līvas upe ir aizsērējusi, ezera ūdeņi izplūst jūrā pa Pērkoni. Līdz ar to kādreizējā Līvas ieteka jūrā ostai vairs nebija izmantojama. Liepājnieki izmantoja kādu bijušās Līvas upes dzelmi, savienojot to ar jūru. Kuģi noenkurojās reidā, preces izkrāva laivās un pa kanālu aizveda uz šo dzelmi (dīķi). Šo dīķi aizbēra tikai 1882. gadā un savu nosaukumu tas atstāja Dīķa ielai. Uz dīķi iekraušanai laivās no noliktavām tika vesta viena no galvenajām eksportprecēm – labība. Tāpēc nozīmīgākā šī laika iela ir saglabājusi savu Graudu ielas nosaukumu.

Tātad Funkam nācās konstatēt, ka baznīca ir palikusi ļoti tālu no ļaudīm, kas tagad dzelmes dēļ pārcēlušies “laba dubultāķa šāviena attālumā uz dienvidiem”. Funks, noslēdzot trūcīgā baznīcas inventāra uzskaitījumu, piemin melna marmora (? granīta) akmeni altāra vietā. Nav izslēdzama iespējamība, ka katoļu laikos, lai piesaistītu kristīgajam rituālam piemērots kāds pagāniskais upurakmens. Pati baznīca ir avārijas stāvoklī, arī mūris ap kapiem ir ļoti sagruvis un tāpēc ir nepieciešams celt jaunu baznīcu piemērotā vietā.

Pēc vizitācijas 26. jūlijā Funks ar Grobiņas fogta starpniecību visiem novada mācītājiem un baznīcu vecākajiem nosūta rakstu ar aizrādījumiem un atgādinājumiem. Tajā teikts, ka bērnus bieži vien kristot vēlu, tāpēc ka vecāki nepagūstot sagādāt kristībām vajadzīgo alu un ēdienus. Tādos gadījumos mācītājam jāziņo fogtam. Ļaudīm jāmāca kristīgās ticības pamati, mācītājiem čakli jāapmāca katehismā ļaudis, sevišķi nabaga nevāci un viņiem jālasa priekšā svētku un svētdienās parastās vēstules un ēvaņģelijs viņu valodā, kā tas ir pārtulkots kuršu valodā Sventājā. Arī skolas jānodrošina ar centīgiem darbiniekiem un mācītājiem jāmudina vāciešus un kuršus, lai tie sūtītu bērnus skolās, kur tiem tiktu mācīts ne tikai lasīt un rakstīt, bet kuršiem mācītu arī vācu valodu un abējiem – kā kuršiem tā vāciem latiņu valodu. Un nevāciem īpaši jāpiesaka, ja viņi sūtīs bērnus skolā, tad viņus atbrīvos no klausībām un dzimbūtniecības. Protams, tas viss palika tikai kā labas gribas izpausmes protokols.

1581. gadā Liepāju ir apmeklējuši hercoga sūtīti revidenti. Savā protokolā viņi ziņo, ka centušies noskaidrot cēloņus, kāpēc Liepājas baznīca no muižas un Krastakroga ir pārcelta uz miestu. Pilskungs, mācītājs un baznīcas vecākie, kā arī citi iedzīvotāji ziņoja, ka vietā pie meža jūras tuvumā, kur tā agrāk stāvējusi, tā bijusi ieputināta smiltīs, arī pilna ar skudrām un arī kapsētas dēļ tā pārcelta drošākā vietā uz miestu. Šī mums ir pirmā liecība par pirmo Annas baznīcu tagadējā vietā.